Par frīstaileri, bļe.
Ja brauc uz kalnu, nu tā “s rebjatami”, ja iedzer, nu tā “raģi hrabrostji”, ja vēl visu ceļu kalbasī linkin park, nu tā “štob krišu sņeslo”, tad nahuj pēc tam nevajag līst uz tramplīna.

Labi, huiņa par tramplīnu, var vizināties, lēkāt, tirināties un ik pa brīdim ieraut šļuku no saldenās pudeles. Galvenais nevajag pašiedvesmoties.

Pašiedvesmošanās notiek sekojoši. Stāv ļoļiks, nu tobiš es, Latvijas dižpaugura makuškā. Apgaroti veras tālēs. Patukšajā paurī atbalsojās uz dižiem darbiem mudinošs muzārs. Gara acīm rādās mūvijs – palēnināti kadri, kur kamerā izgaismojas gaismas apļi uz zilu debesu un sniegotu kalnu fona, tad kadrā parādās uz slēpēm lidojošs jenoc bļe, kurš uzgriež 360 septiņu metru augstumā un mierīgi piezemējoties mirdzošajā sniegā, putinādams dodas tālāk.

Mūviju pārtrauc čerkstošajā skaļrunī dziesmas vārdeļi “what a hell are You waiting for”.. Daudz neprātodams, padumjais jenoc atsperas no dižpaugura makuškas un taisnvirziena kustībā stūrē tramplīna, latvijā rodamos veidojumus grūti nosaukt par big air, virzienā. Atspēriens, pievelkam kājas, un ar spēku griežam ķermeni ap savu asi.

Domāju, ka lieki stāstīt, ka rezultāts nu galīgi nebija tāds kā iedomātajā ainavā. Tajā mirklī kad iestudēju to griešanos ap savu asi, kaut kas misējās. Misējās tā, ka es kā malkas klēpis lidoju sāniski zemes virzienā un ar troksni, kas vairāk līdzinās tā paša malkas klēpja nomešanai uz skārda pie plītiņas, nogāzos nodevīgi taisnā vietā.

Aculiecinieki neteica ka esot izskatījies kruta, drīzāk tizli. Tizli jūtos arī es, it īpaši ja ņem vērā to, ka sāni izskatās kā plūme septembrī. Neko bļeģ, tagad meklēju ķiveri un bruņas, bet šo ziemu pabeigšu ar apziņu ka fakin 360 varu uzgriezt, nākamziem Alpos to safilmēšu, un dream come true!