Par ziemu
Hei yo susļiki. Nu, ko, kājeles slapjas, deguntelis tek un ziemassvētku deziesmām skanot uznāk pārdomas, ka “žizņ gavno” ? He, he, he, nigazi mani mazie, slapjdraņķa un piepīpēto bāru vergi. Hi, hi, hi...

Tāks, jenoc ir iešmaucis kantorī meilu izčekot uz pažarus apdzēst. Un ko domājies, pažaru nav, viss labi, klienti mierīgi, kampaņas rit savu gaitu un man atliek vien tīksmi noraudzīties cik gan labi strādā iepriekš sagatavotā sistēma.

So, vakar vakarā atgriezos no Svēriges, Sālenas, Tandadālen ski resorta. Viss labi, sniegs ir cik uziet, bija gan saulainas dienas, gan konkrēta ģora, kad aizsala pat brilles un no kalna lejā maucu zem nosaukuma “iģom po priboram”. Visforšāk kad pa nakti ir pa kapeiku snidzis un neskatoties uz brīdinājuma zīmēm ir izvilkts ārā no trases un maukts lejā pa tādu nīkulīgu kalnu pamežu putinot starp mazām priedītēm un krūmeļiem.

Kas attiecās uz pašiem zviedriem un nacionālo kolorītu, tad jāatzīst, ka Ingeborgas un Emīli ir mēreni pidari. Nepietiek vien ar to, ka 30 km rādiusā ir tikai viens naktsklubs, piedevām vēl drinks maksā simts ar kapeikām sekus, kas mūsu naudiņās ir apmēram deviņi lati. Bet ko padarīsi, hočeš katatsja umej i sanočki vaziķ.
Emīli ar Ingeborgām pastiprināti sež uz skābes un kniebjas atejās, forši ne? Tā kā no ķēdes norāvušies. Par cik jenoc bija pielicies pilns, apvilcis džemperīti ar čegevaras attēlu un uzlicis kapuci, Ingeborgas pašas draudzēties nelīda, arī es neuzbāzos, bet tajā pašā laikā pļēgurojošie latvijas reklāmisti tika aplūkoti ar interesi.

Vispār forši, tagad tinos nahuj, familijai ziemassvētku pēdējo piecminūšu sūda dāvaneles iepirkt, krāvāt somu un rīt ahoj, 7os ļopenē iekšā un prom uz Osterrichu.

Ekhh, jauki dzīvot pasaulē : )