Par ziemassvētkiem un gada beigām , vispār
Jau kopš kādas septītās klases esmu līdz mielēm ienīdis visas ziemassvētku tuvošanās pazīmes. Ziemassvētki, Jaunaisgads, maķ! Ķerpeķ ņenavižu. Un ne jau aiz tā, ka man būtu v padlo kādam dāvaniņu sarūpēt vai piparkūku pakraukšķināt, bet gan aiz tā, kad nāca visi semestra noslēguma kontroldarbi, ieskaites, un coberis algebrā sāka kļūt garantēts. Laiks, kad tu kā sadedzis skrēji pie skolotājiem uz konsultācijām, atrakstīji nobastotās stundas un nesekmīgos kontroldarbus.

Tajā laikā domāju, bļe, sākšu studēt, viss, nekādas algebras nebūs, žizņ v skazku prevraķitsa... huju, sesijas mani mocīja ar tādām pašām kavējumu strēbšanām un atzīmes mangošanām. Bļe. Tad man bija dreams – vot, sākšu strādāt, tad gan man būs svētku sajūta, dzīvošu kā normāls cilvēks.


Bļe nahuj, huju, visi sapņi mūždien izkūst kā cukurs tējā un paliek vien rēķinu un atskaišu čupas, kuras līdz 5dienai jāsaražo! Nolādēts, vēl kaut kādas vīziju konstrukcijas klientiem 2005 gadā, vēl tas un tas....


Riebjas man šitais “uz gadu atskatīšanās un nākamā paredzēšanas laiks”... Ņenavižu, ienīstu, nogalināšu, rīkles pārgrauzīšu un pakaļas vaigus izplēsīšu.

Piektdien braucu prom, atpakaļ būšu tikai 7/01/2005, un nahuj, nevienu papīru, zīmogu, līgumu, ppt failu, pat sūda datoru neiztikšu. Pošļi bi vsje nahuj, urodi bļeģ!

Viss, atpakaļ pie rēķinu salīdzināšanas, a pēc tam, year_flowchart_2005.xls



MIRSTI MAUKA!