Aizbraucu uz Strenču pilsētas svētkiem. Nu no svētkiem ne smakas...vienīgais ko redzēju bija salūts. Bija labs.

Sēdējām draudzenes dīķa maliņā, dzērām, ēdām rosolus un sierdespastēttomātmaizītes! Tā kā sāka līt lietus mēs pārvietojāmies uz malkasšķūni, kur turpinājām dzert un risināt gudras sarunas (jā jā...es biju referendumā atdot savu balsi). Vēlāk pie mums ieradās viens no čehu bruņiniekiem un aicināja uz savu kempu dzert viņu vīnu. Paņēmām līdz savu šņabi un devāmies uz pārsimtsmetrus attālo nometni! Tur no kādiem 10 čehiem tikai 2 runāja daudzmaz sakarīgā angļu valodā. Runājām par čigānu problēmām viņu valstī, revolūciju un visu ko citu. Noskaidrots tika arī tas, ka bruņinieka tērpa zābaki diezgan sālīti maksā. Jā..par izr;adi viņi pelna katrs 40ls stundā. Tā nu tur aizsēdējāmies, kad pulkstens jau rādija 6:40...šie jau sāk uz gulētiešanu taisīties, bet manā galvā rodās jautājums:''kā pie velna lai tiek mājās?"(kādi bezgalīgi gari 6km). Neko..piecēlu baķu, kurš jau bija atlūzis un teicu:"ejam!!!". Viegliem līkločiem ejot un mutē metot šokolādes-zemeņu konfektītes cītīgi soļojām. Labi, ka laiku īsināja sumuriņš, kurš zvanija un stāstija, ka ar katamarānu kaut kādā tur ezerupē sacenšas ātrumā ar pīli un lasa vilkvāles (solija man vienu uzdāvināt...ceru, ka vakarā dabūšu). Tas nu tā, bet nu bijām nogājuši jau 1km (aptuveni) un spēki zuda. Apsēdāmies pieturā un domājām ko darīt. Baķa au atkal atlūza uz soliņa, bet man dzima rīcības plāns. Tā kā stopēšana nevedās un kājas bija aptulznojušās visa vakara gaitā, nolēmu mest pieklājību pie malas un zvanīt mammai, lai brauc pakaļ. Paldies viņai par to, jo tas atviegloja dzīvi! Tad nu tagad bik pagulēju, bet tāpat ir grūti, jo sāp galva, kalst mute un pat ceļgali aiz karstuma no rīta bija piesvīduši. Jā...tagad sēžu un gribu atlaisties pie tv, bet nevar, jo tur iet tā sasodītā formula!

Iešu lasīt pelašķus tējai.

čau!