Kā es jūtos pēc 25 noietiem kilometriem? Diezgan jutīgi, jo palēnām sāk sāpēt visi, iepriekš neeksistējošie, muskuļi! Mans pārgājiens izdevās labs. Bijām mazāk kā plānots, bet, arī 5 cilvēkiem ejot, bija visnotaļ interesanti. Gājām no Mangaļsalas mola (+2km no autobusa galastacijas) līdz Gaujas ietekai jūrā un tad līdz Carnikavai. Sākuma plāns bija galā iet gar Gauju, bet iepriekšplānošanas rezultātā tika noskaidrots, ka tur ir ļoti purvains un Gaujai ir daudz attekas, tādēļ bija nedaudz arī jāpaiet atpakaļ, līdz vajadzīgajai vietai, kur iet Carnikavas Laivu iela. Tā kā mērķis- Gauja bija sasniegts, tad nekautrējāmies sēsties busiņā, kas sagadīšanās pēc bija tur un varēja mūs aizvest līdz vietai, kur mūs gaidīja mīksti beņķi un šašliks. Padirnējuši kolēģes pagalmā ar pilnām māgām, nolēmām ka ir laiks pieveikt pēdējos 2km līdz vilcienam. Tos pieveicām diezgan raiti, bet ierodoties stacijā secinājām, ka vilciens ir vēl pēc 40min. Kā jau sagurušiem cilvēkiem pieklājas, apsēdāmies uz stacijas soliņiem. Tad protams no nekurienes uzradās urla un tā vietā, lai kāstu cigaretes, meklēja kašķi visos iespējamajos veidos. Pēc "zvans policijai" imitācjas, viņš likās mierā. Tiesa gan, pēc brīža mēs pamanījām ka viņam uzradušies draudziņi un, mīļā miera labad, nolēmām atlikušo laiku pavadīt uz cita soliņa. Viss beidzās laimīgi, vismaz mums. Pavērojot šos attiecīgos ļaudis pa gabalu, bija skaidrs, ka treniņu sparingā viņi šovakar noteikti sameklēs. Vismaz pēc tam, kad būs iztriekuši plastmasas divci un izēduši pāris pakas semuškas.