Jau trešo dienu pie manis dzīvo kaķis. Pirms trīs dienām, vakarpusē saņēmu zvanu- vai tu vari izmitināt kaķi uz vismaz divām nedēļām. Tā kā šis gads ir nolemts "Jā" zīmei, tad arī saku Jā (protams jau sen bija galvā pazibējusi doma, ka varētu dot kādam kaķim pagaidu mājas). Neizbēgami nostrādā arī Mērfija likums, jo tieši mirklī, kad ir jāierodas kaķim, pie manis ciemos ir atnākusi draudzene ar suni! Šeit gan nevarēja īsti saprast, kurš no viņiem ir vairāk nobijies.
Tā nu šis kaķis ir manā dzīvoklī jau trīs dienas. Pirmajā dienā es redzēju tikai viņa sānu, jo viņš sēdēja tikai būrī un ārā nenāca. Vēlāk viņš bija iznācis, bet arī tad es viņu neredzēju, jo viņš aizlīga aiz trubām, aiz reģipša aiz ledusskapja. Otrā dienā viņš jau ļāvās sevi glaudīt un barot, un pārcēlās uz dzīvi stūrī aiz riteņiem, vai arī zem dīvāna. Trešā dienā viņš ir izlīdis no aizriteņijas, ēd, dzer, murrā, runā, guļ blakus un rāpo pa galvu. Diezgan pamatīgas pārmaiņas! Joprojām viņš pazūd savos stūrīšos, kad es izeju no istabas. Laikam bail palikt vienam, bet šī ir tikai trešā diena. Pēc nedēļas rakstīšu, kā viņš met kūleņus.