Manā darbā ir viens trūkums- jāsmaida visiem un ar nopietnu ģīmi jāklausās viss ko viesi saka. Dažreiz tas ir forši, bet dažreiz nenormāli apnicīgi. Nedrīkst arī it kā klausīties privātas sarunas un kur nu vel iejaukties, kaut dažreiz nagi niez pateikt ko asu. Piemēram, tikko pastarpināti nācās klausīties, kā viens mellais priesteris recepcijā skalo vienai sievietei galvu. Tā nu abi tur ņēmās, runājās, lasīja un citēja bībeli utt. Tā jau it kā nekas traks, bet nu apnicīgi un uzbāzīgi. Visticamāk tas bija kāds jehoviešvecis, jo vairākas reizes ieminējās par naudas vai mantas ziedošanu baznīcai utt. Pats esot savu uzņēmumu atdevis, jo dievs tā licis. Tad viņa prasa kas tas par uzņēmumu un kāda sakritība- viesnīca, esot tāda pati kā mūsējā bijusi (interesanti ka iepriekšējās vizītēs viņš par nezināja kas ir check-outs, single, twins un vēl visādus viesnīcnieku vārdus) Tas uzreiz atsauc atmiņā ar jociņu, ka parasti cilvēki par savu dzīves vietu vai vārdu nosauc pirmo ko redz acu priekšā.
Un man nav iespējas nekur aizbēgt, jo grib vai negrib jāsēž šai sarunai blakus savā postenī un jāpatur savs viedoklis pie sevis!