Turpmākās dienas vajadzētu cītīgi pavadīt pie datora darot darbus skolai..vienu darbu. Bet es tik viegli novēršu uzmanību no vajadzīgā. Labāk spodra māja nekā piesēšanās pie darba rakstīšanas. Īslaicīga sevis apmānīšana, kas uz to brīdi strādā- jo es taču daru kaut ko lietderīgu. Un viss vienmēr tiek atlikts uz pēdējo brīdi...vienmēr pedējā mirklī izlienu caur adatas aci, nosolos nākamreiz tā nedarīt, bet līdz nākamajai reizei viss jau ir aizmirsies. Līdz nodošanai 23 dienas...daudz vai maz nezinu. Lēnām jau šo to daru, bet lēnām...jo nav asti svilinošā sajūta, kas iedzen ātrumā!