Cepeškrāsns

Kurjers droši vien domāja ka esmu bagi slinkā, ka nevaru noiet lejā pie ārdurvīm. Viņš nezin, ka man aizdurvē ir bērns ar pieliktām biksēm. Mērfija likums- viss notiek vienlaicīgi.

Nesaprotu tos kas internetā cepas par to ka nevar iziet no mājas un jūk prātā jau pēc 2-3 dienām karantīnas! Tā taču ir tīrākā bauda pasēdēt mājā! Un vēl pietam bez sirdsapziņas pārmetumiem ka kaut kur būtu bijis jābūt. Atveram grāmatas, paliekam puzles, sakārtojam skapi.. internetu un tv ar neviens pagaidām nav atcēlis. Galvenais lai ir tējas krājumi un kāds našķis.

Baciļu sakarā šobrīd esmu laimīgāka kā jebkad! Esmu dekrētā, prom no tūŗisma, viesnīcas un atceltajām konferencēm. Cerams ka kolēģi nejūk prātā!

Grūtniecība ir varen interesanta padarīšana. Organisma izmaiņas ir nemanāmas, bet ir (neskaitot protams liekos kg, kas nemanāmi ir kļuvuši pamanāmi). Bet piemēram no smaida līdz asarām viens solis. No 'esmu pārēdusies' līdz 'mirstu badā' pāris minūtes. Par ēšanu vispār jautri. Tā grūtnieču iegriba pēc zagta šašlika gandrīz vai patiesa. Divas nedēļas gribējās kartupeļu pankūkas. Nu tā ka nav miera. Nepārtraukti atkārtojās šī doma galvā, līdz brīdim, kad saņēmos un uzcepu. Un tad bija miers, svētlaimīgs miers! Jūs nespējat iedomāties. Vai pēkšņi man garšo (daudz) kivi! Un šodien, šodien kronis visam, es sagribēju pienu! To es nekad tāpat labprātīgi nedzeru. Bet vispār jau komplektā ar svaigiem gurķiem visu ko var iekšā dabūt.

Vakardienas Sieviešu diena noteikti prasa ierakstu Klabā lai paliek piemiņai. Viss sākās kā jau parastā darba dienā. Piecēlos un nesteidzīgā tempā (pusapzināti kavējot), devos uz darbu. Savu rīcību attaisnoju ar to, ka vadītājai tika nosūtīta sms, ka kavēšos. Kā izrādās, ne es viena tāda lēna šodien. Kabinets tukšs, ar savu 25min kavēšanos esmu pirmā!
Iepriekšējā dienā ofisa puiši izsūtīja e-pastu, ka jābūt 10:00 vienā ofisā. Attiecīgi visas savācamies un gaidam. Galvā doma, ka atkal būs kāda garlaicīgā pastāvēšana pie glāzes un uzkodām. Puiši paziņo, ka jakas nevajag un lai mēs sekojam. Nu zosu gājienā visas dodamies uz 1.stāvu...ejam uz bāra pusi...bet nē- tas neesot galapunkts! Tiek paņemtas 2 pudeles šampanieša un mēs tiekam vestas uz izeju! Bet jakas taču nevajagot!!! Pieejot pie durvīm redzam garo un pēc skata nedaudz neveiklo limuzīnu! Tiekam visas sasēdinātas un dodamies izbraucienā. Pāris aplīši pa Rīgu nedaudz sasmakušā limo, bet viena patīkama stunda no garās darba dienas ir nosista un galvenais ka pašām jautri! Atpakaļ atgriežoties visi atgriežas ikdienas rutīnā..līdz vakaram. Tad mēs dodamies uz Ķekavu ciemos pie ex-priekšnieces. Izsaucu Taxify- nopriecājos ka mūs vedīs x5...vēlāk saprotu kapēc man liktens bija tik labvēlīgs. Tikušas tur, meklējam īsto ielu, bet kā izrādās Ķekavas ielas ir uzartas. Tiešā nozīmē..sajūta ka brautot pa svaigi artu tīrumu, kas ir salijis pamatīgā lietugāzē. Nesaprotu kā cilvēki tur var ikdienā pārvietoties. Būtu vieglāka/zemāka mašīna un mēs tur arī būtu palikušas. Vēlāk atrodam īsto agresi un sākam jauku klačošanās vakaru. Līdz brīdim, kad namamāte saka, ka būs izklaide. Visām intriga! Un pēkšņi uzrodas muskuļots vīrietis policista formā, kas mūzikai skanot sāk dejot striptīzu!Protams atskan meiteņu ovācijas un telpā paliek par pāris grādiem karstāk! Vēlāk jau našķi, dzērieni, klačas un stāsti. Vakars nobeidzas, kad pakaļ braucošajam draugam stāstu norādes kā atrast māju, cerot, ka viņš neiebrauks neīstajās ielās, kur var iestigt. Tad jau mājā čučēt un apsmadzeņot dienas notikumus. Tik klišejiski, bet reizē izklaidējoši aizraujoša Sieviešu diena man bija pirmo reiz!

Dzīvē visam pienāk pirmā reize...arī alerģijām. Tā kā pēc 30 gadu sasniegšanas mans organisms izstrādā ar mani dažādus jokus, tad šis nemaz neizbrīna. Pirmo reizi man ir modernā slimība- alerģija! Nezinu gan pret ko (laikam ķermeņa krēmu), bet svētdienas rīts sākās ar pumpām. Mazām, sārtām un visur. Protams pēc iepriekšējās pieredzes ar veselību, aiznesos pie ārstes. Tā izrakstīja antihistamīnu un neļāva ēst neko krāsainu kādu laiku (bye, bye sarkanvīn!). Tagad jāpēta sevi un savas reakcijas uz visu. Dzīve paliek arvien rožaināka!

Interesants novērojums, bet kopš esmu atvadījusies no sava žultspūšļa, esmu sākusi gribēt dzert kafiju! Šad tad un ar pienu, bet tomēr arvien biežāk! Arī tās aromāts vairs nav tik nepatīkams kā bija kādreiz.

Brīvdienās bija lieliskas. Bet tā jau laikam ir vienmēr, kad ir daudz patīkamu notikumu. No darba tiku vaļā jau ceturtdien un agrāk kā parasti, lai dotos uz Mazsalacu. Galā neliela vakara pastaiga pa vietējām ieliņām uz dzelzceļa tiltu (nē, sliedes tur sen vairs nav)
Jūs nevarat iedomāties to smaržu, kas visapkārt. Ilgi gaidītais pavasaris!
Nākamā rīta pucēšanās, jo devāmies uz kāzām. Tās notika Burtnieku muižas parka terasē. Tā kā dekorators bija pastrādājis izcili, tad šķita ka skaistākās vietas šai dienā nav! Un acis man periodiski palika pavisam miklas. Uz vecumu palieku pavisam viegli aizkustināma..Talāk jau ceļš uz ballīti, kas notika Springsļu dzirnavās kaut kur pie Augšlīgatnes. Šī arī lieliska vieta. Balle, danči un pārējās izdarības kā jau piedienas. Laiks ideāls un otrās dienas laiskošanās vēl labāka. Tomēr šo vietu nomainījām un devāmies uz Plostnieku svētkiem. Tur ballīte turpinās, spēlē tie paši kāzu muzikanti un daļa kāzu viesu arī šeit. Tiek griezti danči un tukšots balzāmiņš. Lēnu garu pienāk rīts un pēdējā brīvdiena, kurā nolēmu biedēt kaimiņus ar savu bālo ādu. Nedaudz sārtumu ieguvu- pavisam nedaudz. Vajadzēja laikam divas dobes ravēt, lai iegūtu veselīga cilvēka krāsas toni.
Vakarā protams negribēta došanās uz Rīgu un mans vienas dienas atvaļinājums galā.
Vakar, lai mierinātu savas pirmdienu mokas, devāmies uz Lucavsalu pastaigā. Tur arī smaržoja kā Mazsalacā, vienīgā atšķirība tā, ka šeit sastapām bebru.

Katras brīvdienas tiek pavadītas apceļojot Latviju. Arī šīs brīvdienas nav izņēmums. Pēc piektdienas draudzenes 30-gades atzīmēšanas nākamā rītā devāmies uz Kuldīgu vērot lecošās vimbas. Tas nekas, ka laikapstākļi tādi, ka pat suni ārā nedzen un pa ceļam putenis. Pilsēta skaista un ar savu šarmu. Noteikti atgriezīšos, kad būs vasara. Paēdām pusdienas Goldingen restorānā, kas pārsteidza ar viesmīlību un izcilām garšām. Vēlāk atvadījāmies no ceļabiedriem un devāmies uz Pāvilostu. Tur atradām jauku viesu namu..Vēju paradīze. Iesaku. Viss patika. Protams joprojām lietus un vējš, bet izstaigājām molu, miestu un tad istabā kārtīgas kāršu cīņas.
Nākamais rīts daudz optimistiskāks..spīd saule! Ceļš ieplānots tāls. Devāmies uz Jūrkalni, kur stāvie krasti. Pa ceļam pļavas vidū nekurienē izpriecājos par vientuļā kokā iekārtām šūpolēm. Tālāk Ventspils, kurā esmu vīlusies. Biju gaidījusi ko iespaidīgu, bet tā pārsteidza ar degvielas smaku un tukšajām veikalu vitrīnām. Protams bija sakoptas vietas, bet sajūta, ka pilsēta tiešām ir ar rītdienu..nevis šodienu. Tālāk ceļš uz vēl lielāku nekurieni. 70km virzienā uz Kolku, kur pa ceļam nav nekā. Labi, vienīgais apskates objekts bija Irbenes lokators, bet tas arī viss. Tikai taisns ceļš un priežu meži. Tukšums. Radio uztvēra tikai 3 stacijas, zona telefonam gandrīz nemaz (man ir gan bite, gan lmt). Beidzot sasniedzam Kolku. Vienīgā vieta, kur bija jāmaksā par stāvvietu. Apskatījām Kolkas ragu, kas arī ir nekas. Pats miests pilns nolemtības. Turpinam virzienā gar jūru uz Rojas pusi. Visa šī agrāk slēgtā zona ir pilnīgs nekas. Slīteres sili ir vieta, kur visticamāk tik drīz neatgriezīšos. Tālāk jau protams piejūras ciemi, kūpinātas zivis, Gaiļu piejūras māja, un liels nogurums. Divās dienās apskrējām pus Kurzemi. Nav gluži tas skatāmākais apvidus diemžēl. Un ticiet man...es katru nedēļas nogali esmu pabijusi citā pusē. Pat pirms nedēļas Ainaži likās interesantāki. Lai nu kā, Latvijas apceļošana tiks turpināta.

Šodien ieguvu personalizēto e-talonu. Pirmo reizi dzīvē man ir mēneša biļete. Tagad manai kustībai varēs sekot ne tikai google, bet arī Ušakovs. Protams satiksmes apmeklējums arī interesants. Pie blakus galdiņa bija ideālais klients...kašķīga slāvu dāma, kas lika lietā visskaistāko literāro valodu un bojāja visiem omu par vienu vienīgu biļeti. Interesanti ka cilvēkiem ir tik daudz brīvais laiks. Cik varēju noprast, iepriekš esot bijuši arī vairāki skaļi zvani.
Lai nu kā, ir sācies pavasaris un dzīve ir skaista!

Vakar bija viens no tizlākajiem braucieniem uz Rīgu. Bija tik ļoti piegriezies, ka no manis atskanēja pat vārdi ar vēlmi uzpīpēt. Izbraucu ap 18:00 no laukiem. Valmierā smuki uzpildījos un devos uz Rīgu. Protams ceļā tāds putenis, ka neredz pilnīgi neko. Un ne no kurienes panelī iedegas lampiņa. Šoreiz kas jauns! Tā ir akumulatora lampiņa. Tad nu zvans tēvam un pēc īsas apspriedes ir skaidrs ka jāgriežas riņķī un jādodas atpakaļ. Protams to viegli pateikt, grūti izdarīt, jo putenis tāds, ka neredz ne ceļa malu, ne to kas notiek apkārt un vēl ceļš slīd. Tad nu atradu vietu kur to izdarīt. Trīcošām rokām un spolējošiem ratiem apgriezos, nedaudz pielietojos drifta paņēmienus. Tad nu trīcošām rokām devos atpakaļ uz Valmieras pusi. Ceļš protams tāds, ka neko neredz. Lampas tikai tuvās ar cerību ka arī tās nepazudīs, jo putenī tāpat jau grūti mani saskatīt. Tiku līdz Valmierai, konstatēju ka stūre arī kā akmens cieti griežas, bet nu labi, izbraucu cauri un tā arī paliku ceļmalā. Izbeidzās man gaismas un paliku tumsā kā nelaimes čupiņa.
Paldies tētim glābējam, kurš atbrauca pakaļ un aizveda uz pēdējo autobusu…ar kuru man atkal bija jādodas puteņa virzienā. Autobuss brauca uz 50km/h gandrīz visu ceļu, bet vismaz droši tikām galā.

Nepietiek ka darbā plūdi, vēl visur citur arī. Vakar aizgāju uz Dailes teātri, tur aktieri laistās uz skatuves. Pēc teātra aizeju mājā, bet tur mani sagaida applūdusi vannas istabas grīda. Visus slapjums. Laikam pavasaris kausē ne tikai sniegu, bet arī trubas.
Toties visam ir arī pluss. Atradu 20EUR. Neslikti!

Rīts sākās ar pilnām acīm miega un nestrādājošu e-talonu. Gribās vasaru un sauli. Lai nedaudz apmānītu šo sajūtu, izlūdzos vadībai vienu brīvu pēcpusdienu un nopirku biļeti uz Berlīni. Tagad jāskaita dienas.

Ar visu to ka esmu apdāvināta ar dažādākajām siltumu dodošām lietām, tikai es varu saķert iesnas tieši pirms gadu mijas. Deguns šķauda un pil. Laikam Ziemassvētku laikā apmeklētais sveču mežs un Skaņais kalns dara savu.
Tagad jāveic neliels ekspresārstēšanās kurss, lai rīt var atzīmēt gada beigas. Tēja izdzerta, karstu vannu un pusdienmiegu. Laimīgu jums visiem. Esiet veseli.

Brīvdienas kā vienmēr ir paskrējušas nemantot. Tāpat kā pēdējie 2 mēneši, kas ir bijuši pilni notikumu un sajūtu. Šīs brīvdienas sākās piektdien pēc darba, kad devos ciemos. Plānā Vecrīgas apmeklējums, kas tika arī veiksmīgi izdarīts. Pirms tam protams iesildīšanās mājās. Šoreiz ar viegli triceklīgiem želejšotiem, kas bija ietaisīti apelsīnos un mandarīnos. Tā nu ballīte un danči līdz rītam. Viss kā jau klasikai piederas, beidzās ar `maķīti`. Nākamā diena pazuda sagurumā, bet lai atgūtu nokavēto, vakar devāmies pastaigā uz Līgatni. Galu galā bija jāķer tās pāris stundas saules, jo pārējā laikā vien pelēks nogurums klāj zemi. Tad nu sniega prieki un pastaiga pa takām, lidošana kupenā, saulīšu griešana uz ledus klāta stāvlaukuma, koku kratīšana un sniega bēršana virsū, šūpošanās un mēles likšana pie metāla. Vēl tikai trūka klasiskie eņģelīši sniegā, bet mēs jau paši tādi!

Ražīgi valsts svētki. Sākās ar sevis pārsteigšanu un dalību "Staro Rīga" skrējienā. Pat lietus nespēja mūsu komandu apturēt no dalības, un labi ka tā, jo bija lieliski! Nākamā dienā devāmies uz Valsts svētku pirti, ko draugi rīko jau 11.g. pēc kārtas. Tur bija gan ēst, gan dzert, gan himna tiešraidē un pirts, āra džakūzī. Vakara galvenā izklaide - pilopiela ar latviešu dziesmām. Visi bija nopietni sagatavojušies un iejutušies tēlos (Koļa, grupa Okay, Transleiteris, latgales dāmu pops utt.). Pēc ballītes rīta rosols un došanās uz Ziemeļvidzemi, kur bija jāpiedalās erudīcijas pasākumā. Mana komanda ieguva 2.vietu un visi ieguva ļoti daudz labu emociju. Šodien atkal filmas pēcpusdiena. Noskatījos Melānijas hroniku. Vēlāk jau atpakaļ uz lielpilsētu un vakars pie tv ar kompāniju blakus. Lieliskas brīvdienas. Paspēts ļoti daudz, bet varētu būt vēl kāda diena klāt.

Ir tā kā dziedāja Kaupers:"visvairāk man patīk būt ziemā". Labi- meloju, jo pavasaris mīļāks, bet sniega brīvdienas gan izdevušās.
Šodien bijām aizbraukuši līdz Siguldai, kur pirmo reizi klātienē sastapos ar bobsleju. Tklīdz kā piegājām pie trases redzējām kritienu, kas varētu likt domāt ka nesam nelaimi. Bet izrādās tieši pretēji. Esam veiksmīgi, jo latviešiem uzvara un mums abiem iespēja dziedāt Latvijas himnu, sniegpārslām skrienot mutē.
Neskatoties uz nepārtraukto snigšanu, sasalušajiem kāju pirkstiem un slideno atpakaļceļu, brīvdiena laba!

Ceturtā diena ar breketēm. Kā es jūtos? Dranķīgi. Ja vēl ar izskatu es sāku aprast (cik nu tas iespējams...vairs negribas ellīgi iekliegties katru reizi, kad paskatos spogulī), tad sāp gan ellīgi. Pārtieku no pretsāpju tabletēm un ļoti, ļoti mīkstiem produktiem. Banāns jau gandrīz vai ir uz robežas ar `pārāk ciets`. Toties pusdienās tiek notestētas visādas zupas. Vakar piemēram Pusdienotāju klubs pārsteidza ar lielisku zaļo zirņu un piparmētru zupu. Izklausās intesesanti, bet garša bija ļoti laba. Vēl izmaiņa režīmā ir tā, ka es kā saldumu neēdāja paņēmu arī desertu, jo tas izskatījās ļoti mīksts..pēc šāda principa arī tiek veikta visas pārtikas atlase.
Visās lietās jāmeklē pozitīvais- varbūt nometīšu kādu lieko kilogramu ar savu jauno ēšanas režīmu. Vēlāk patentēšu `mīksto diētu`, rakstīšu grāmatas un reklamēšu tāpat kā visas pārējās kulta diētas ar kurām dāmas aizraujas. Ceļš uz pirmo miljonu breketēm bruģēts.

Savu šī gada Heloweena masku atcerēšos mūžam! Kālab tā? Jo nenovilkšu līdz pat nākamajai mošķu dienai. Tātad - šodien pēc darba skrēju pie savas ortodontes un nu esmu tikusi pie tukša maka un dzelžiem mutē. Pats process ātrs un nesāpīgs, un daktere ar izcilu humora izjūtu, kas lika man vairākkārt pārliecināties, ka ar tamponiem pilnu muti ir grūti pasmieties. Tad nu pēc aptuveni stundas darbošanās man iedeva rokās spoguli. Šī laikam bija šausmīgākā spogulī skatīšanās reize manā dzīvē. Lai pierastu pie šīs sevis, šķiet būs nepieciešams kāds ilgāks laika periods. Ja vakar es priecājos, ka R. Jaunajai mašīnai ir gaismiņa pie spogulīša, tad tagad man gribās tikai tumsu un izvairīties no spoguļiem.
Labi, skaidrs ka izskats kādu laiku būs nekāds. Tā kā visa šī padarīšana nāk kopā ar visādām dīvaina paskata birstītēm, jāsāk domāt arī par lielākas rokassomas nēsāšanu un jāierēķina vismaz +10min no rīta tikai priekš zobu tīrīšanas vien.
Bet ko nu es te šķendējos. Liela sieviete, jāsadzīvo ar saviem lēmumiem...un pretsāpju zālēm.

Vakar izrāvu zobu. Pilnīgi veselu, smukiņu ar divām perfektām saknēm. Šobrīd pat nezinu, kas no visa procesa bija visnepatīkamākais. Laikam neziņa un stress pirms vizītes, un noteikti tās skaņas, kas atskanēja daktera instrumentiem šiverējot pa manu muti. Pats process aizņēma smieklīgi maz laiku..~20min. Kārtējo reizi mani pārsteidza superlaipnie dakteri Arsā. Tik veiksmīgi novērsa manu uzmanību un visu izdarīja cik saudzīgi vien šādā procedūrā iespējams.
Šis bija solis, kuram man bija visgrūtāk saņemties. Iepriekš, kad cits ortodonts teica ka jārauj būs divi, es atmetu ar roku un nobijos. Bet tagad viss notiek. Šodien vēl saņēmu zvanu no ortodontes, kas pārliecinājās, ka vis spēkā un neesmu aizbēgusi. Bet viss notiek..auns nolēma- auns darīja!Pirmdien mutē liks dzelžus un sāksies ceļš uz manu holivudas smaidu.
Līdz tam gan vēl jāpadzīvo ar nelielu šlupstēšanu, ibumetina rezervēm un caurumu zobu rindās. Cerams ātri aizvilks ciet!