viss savācās manī - plaukti, krāsas uz sienām, meitenes, zēni, vīraks, mūzika un uzsprāga, izdalot tādu iegarenu tarkšķa skaņu. Viss uzprāga manī un es paliku ne es. Manas rokas liekas svešas un glezna liekas citu darināta un elpa ir cita ritma elpa, es paliku par kādu citu.... nenomirstot. 

.. un tieši tagad es saprotu, ka uztraukties man nav par ko...  es esmu kā tāds balons kastē.. es pūšos, stresoju, psihoju un tad sprāgstu. Balona vietā parādās cits balons ar citu rakstu un savādu krāsu... un tad es atkal pūšos un sprāgstu un tā milijoniem reizes mūžā. 
Tas dara mani pašpietiekamu... jo man pietiek tikai ar mirkli. 

 nu vismaz kāds ar mami runās?

1+1 = 1


man

vakar es gāzos un ķērājs mani turot pārsita lūpu
pirms mēneša es gāzos un ķērāja salauza atslēgkaulu

man ir tikai 48kg

mani velk pie ūdens, jo iekšēji es degu. Mans miers ir degošs miers.

rudens ir daudz ko pastāstījis. Esmu ieskrējusies un pārlēkusi kaut kādus sevis iedomātus šķēršļus. Aiz mūriem, sanaglotām sienām un salmu grēdām man paveras visas sen uzdoto jautājumu atbildes. Es apstājos un nosmaidu, kā gan, kamdēļ es sevi mucā turējusi.
Konkrēti tagad ir tagad..... man apkārt viss gāžas, viss griežas pārāk ātri un strauji un jo lielāks ir spiediens uz mani no malas, jo lielāks manī miers.
Jo haoss spēj radīt mieru un miers nemanāmi var palikt par haosu. Tikai laika jautājums.
un, atceries, pretpoli nepievelkas, nekad.
un tieši ši iemesla vadīti pielāgojamies viens otram, līdz katram no mums izsīkst spēku. 
... jo katram gribas kaut niecīgāko garantriju, ka labi būs ne tikai mirklis. 

uzminēt sevi

 

jau kurš vakars un ir visādi, ceļš kā tādi elektrības vadi, saulē nospīdēti vijas uz priekšu, tālāk saskatīt nav iespējams, tikai nojaust to, ka burties ir bezjēdzīgi. Gals nekad nepienāks, mēs visi sadeksim brīdī, kad tiks izslēgta elektrības padeve. 

.. no realitātes līdz sapnim nav tāju jāmeklējas -  kaimiņiene, šodien, nopietnā sejā, vēršas pie manis draudos sūdzēt mani tiesā par  "viņpusbalkona" manis atstātu pakavu, kurš, cik noprotu, viņas uztverē nozīmē klaju buršanos. Es nosmīnu un atbildu, ka pakavs nav mans un nezinu kas viņu tur licis... nodomājot kā tiesā var iesūdzēt par "buršanos". Tante mani nedzird, viņu runā, runā, runā un es vēroju kā kustās viņas vaigi un kā laika gaitā izbalējis ir kādreiz slaidais kakls. Viņa runā un es pieklājīgi atvados un dodos atpakaļ iekšup, aizmugurī dzirdu vēl solījumus par pakava sūtīšanu uz ekspertīzi un fotogrāfa gaidīšanu, lai iemūžinātu tā orģinālo atrašanās vietu. 

iekšup nodmāju, ka tantukam noteikti ir tik garlaicīgi, ka naktī sadomā raganu stāstus, slēpj pakavus un tad spēlē ar mani raganu medības, pēcāk naktī smaidot, par it kā izdevušos cito realitāti.. 
ceru, ka tā
savādāk man viņas žēl

šorīt ieskandē man neredzētu sēriju
...un = vēl

vairāk mākslas


es pamodos pussprīža attālumā no rītausmas, krūtīs iemājojis lietuvēns, kurš spiež izelpas atpakaļ plaušās. Tverot pēc gaisa es aiztieku līdz virtuves pelēkai ūdens krūkai un dzeru, līdz jūtu, ka varu atkal elpot.
Kāds par mani buras, nodomāju es aizdedzinot vienīgo mājās esošo sveci, varbūt es pati.

... man skumji par tām dumjām aitām, kas vazājas tepat blakus ielās un lepni pīpē cigarellas un tēlo skaistās, lai arī jau sadzērušās, pat nodzērušās, bet vēl tikai daži mirkļi un viena no trijām sāks raudāt un pārējās mierinās un tā uz maiņām, viena pēc otras vērs vaļā savus dvēseles dziļumus un pierādīs sevi par draugiem. Tāda apmainīšanās ar ar asarām, bērna laukuma vidū ir komunikāciju sākums un gals. Šovakar. Tā ir šovakar.

...un sēžu uz balkona margām, vicinu kājas un klausos kā tiek samesti santīmi "ej davaj šņabi ar tomātu sulu", skatos lejup, trīsstāvu tumsā un pavisam, pavisam lēni saprotu par ko man tā, par ko man skumji, vai tad nav vienalga, ka trejas daiļas dāmas dzer zem maniem logiem....
.. un pēķšņi, pa ilgiem laikiem, beidzot nu tas ir noticis: man ir vientuļi! Es samulstu, nosmaidu un ļaujos šai salkanīgi rudenīgai melanholijai. Neko nemelojot, es jūtos laimīga.

es aizvilkos līdz slimnīcai, jo atkal nazis solīts.
Es uzvelku rozā čības un mani aizdzen mājās, jo esmu vesala kā rutks un nekāda audzēja man nav.

es ko?
es samācīju grafiku un 3 naktī secināju ka dzīvoklim no kura man atslēgas ir uzlikts ārdurvju kods.... dumajais sievišķu lepnums neļāva uzprasīties kādam ciemos.
Tā nu es no trejiem līdz astoņiem izbaudīju baltas naktis, takšu piedāvājumus pavest un vientuļa sirmgalvaja stāstus par laimi.
ir alus, priekā!

un tā pamostoties, nopašrīta agrumā man acu iekšās ir kāda meiča, kura skatās manī asaru nepasargātu skatienu, es nesaprotu, jo sapnis ir bijis tikai par vīru, kurš nomiris un par to ko nespēju pieņemt. Rīta mulsumā es nesaprotu kamdēļ es redzēju mīļāko un kamdēļ mani tas tik ļoti satrauca, ka pirmais ko izdaru šovakar ir nopirk šņabi.
Un te nu pēkšņi, kā no gaisa novēlusies man pretī nāk viņa, tādu pašu skatienu kā rītā, riteņbremzes un manas atmiņas par cilvēku ārējo izskatu nenostrādā momentāli, es tikai aiz līkuma saprotu, ka ir jāapgriežas un jābrauc pirmoreiz satikties.
Es apcērtu riteni un kā kaislīgi iemīlējusies minu cik vien spēka, lai tikai satiktu viņu... un mulsums un jautājumi - kamdēļ, kas?, par ko?.. man velkas līdz aizmiglo skatu un uz mirkli es neredzu neko, tad sajūtu triecienu un ieraugu pelēku, milzīgu džīpu un riteni, kas nedaudz notrīcējis, bet dzīvs.
Es neatvainojos, es neatbildu uz lamām un jautājumiem, es dodos tālāk, es, es sekoju ēnai, es izgriežu līkumu, bet tur neviena nav. Meitene ir pazudusi.
Klusi nolamājos un apmetu kvartāla riņķi, tad vēl vienu, tad vēl tikpat uz citu pusi. Nekas nepalīdz. Cilvēks ir bijis, ir nācis un es, muļķe, viņu esmu tik viegli palaidusi un tas ir pazudis un, iespējams, pazudis uz palikšanu.
Sadusmojos un sāku bezmēķīgi klaiņot pa pilsētu, sākumā vienaldzīgi un lēni, pēcāk ātri un nežēlīgi, kamēr viss mans apģērbs un augums ir pārklājies ar sviedru kārtu un lāses pil no pieres un skar riteņa stūri un brīžiem, man liekas, ka raudu. Jā, tieši tā arī bija, es raudāju sviedrus, es raudāju enerģiju, es ...

bezspēkā es pārvaru pēdējo kalnu, nometu riteni zālē, pati apguļoties blakus, skatos mākoņos, kas kaut kur steidz, domāju par viņu. Kamdēļ, man, tieši šodien, bija tik svarīgi sastapt cilvēku, kuru nepazīstu nekripatiņas?..

 
Pokaiņi - bez mānīšanās un dzejiskām apcerēm - ļoti grūti sabildējams, vispusējs skaistums. Šī vieta, ja  nemaldos, saucās Māras actiņa, kas man likās pati pozitīvākā vieta visā mežā. Nolaižoties krastā sajūtas sajaucas ar bērnības atmiņām un tādu kā labu sapņu eiforiju, ir gandrīz kā mājās. 

Principā varu ieteikt dodoties uz Pokaiņu mežu:
1.  Maksāt par stāvietu un citiem pakalpojumiem nav nepieciešams, jo nedaudz tālāk atrodas "kreisceļš" kurš ieved pašā pokaiņu territorijā.
2. Veltiet mežam kā minimums 2 dienas.
   

 
Otrā pasākuma daļa - bildēšanās kopā ar draugiem latvāņiem un māti sauli un dažiem drosmīgiem skatītājiem, kuri pamanījās ne tikai aprāpot manas rokas, bet arī aizlīst aizdrēbē un pieskarties manai kailai mugurai. 
( vēl dzīvību? )

Lidošana ir pilnīga atdošanās mieram, viena brīža skaisti skati un vismaz nedēļu iekšējs sirdsmiers par spīti visam, kurš un kas notiek visapkārt. 

( emocijas )