un tā pamostoties, nopašrīta agrumā man acu iekšās ir kāda meiča, kura skatās manī asaru nepasargātu skatienu, es nesaprotu, jo sapnis ir bijis tikai par vīru, kurš nomiris un par to ko nespēju pieņemt. Rīta mulsumā es nesaprotu kamdēļ es redzēju mīļāko un kamdēļ mani tas tik ļoti satrauca, ka pirmais ko izdaru šovakar ir nopirk šņabi.
Un te nu pēkšņi, kā no gaisa novēlusies man pretī nāk viņa, tādu pašu skatienu kā rītā, riteņbremzes un manas atmiņas par cilvēku ārējo izskatu nenostrādā momentāli, es tikai aiz līkuma saprotu, ka ir jāapgriežas un jābrauc pirmoreiz satikties.
Es apcērtu riteni un kā kaislīgi iemīlējusies minu cik vien spēka, lai tikai satiktu viņu... un mulsums un jautājumi - kamdēļ, kas?, par ko?.. man velkas līdz aizmiglo skatu un uz mirkli es neredzu neko, tad sajūtu triecienu un ieraugu pelēku, milzīgu džīpu un riteni, kas nedaudz notrīcējis, bet dzīvs.
Es neatvainojos, es neatbildu uz lamām un jautājumiem, es dodos tālāk, es, es sekoju ēnai, es izgriežu līkumu, bet tur neviena nav. Meitene ir pazudusi.
Klusi nolamājos un apmetu kvartāla riņķi, tad vēl vienu, tad vēl tikpat uz citu pusi. Nekas nepalīdz. Cilvēks ir bijis, ir nācis un es, muļķe, viņu esmu tik viegli palaidusi un tas ir pazudis un, iespējams, pazudis uz palikšanu.
Sadusmojos un sāku bezmēķīgi klaiņot pa pilsētu, sākumā vienaldzīgi un lēni, pēcāk ātri un nežēlīgi, kamēr viss mans apģērbs un augums ir pārklājies ar sviedru kārtu un lāses pil no pieres un skar riteņa stūri un brīžiem, man liekas, ka raudu. Jā, tieši tā arī bija, es raudāju sviedrus, es raudāju enerģiju, es ...

bezspēkā es pārvaru pēdējo kalnu, nometu riteni zālē, pati apguļoties blakus, skatos mākoņos, kas kaut kur steidz, domāju par viņu. Kamdēļ, man, tieši šodien, bija tik svarīgi sastapt cilvēku, kuru nepazīstu nekripatiņas?..