jau kurš vakars un ir visādi, ceļš kā tādi elektrības vadi, saulē nospīdēti vijas uz priekšu, tālāk saskatīt nav iespējams, tikai nojaust to, ka burties ir bezjēdzīgi. Gals nekad nepienāks, mēs visi sadeksim brīdī, kad tiks izslēgta elektrības padeve. 

.. no realitātes līdz sapnim nav tāju jāmeklējas -  kaimiņiene, šodien, nopietnā sejā, vēršas pie manis draudos sūdzēt mani tiesā par  "viņpusbalkona" manis atstātu pakavu, kurš, cik noprotu, viņas uztverē nozīmē klaju buršanos. Es nosmīnu un atbildu, ka pakavs nav mans un nezinu kas viņu tur licis... nodomājot kā tiesā var iesūdzēt par "buršanos". Tante mani nedzird, viņu runā, runā, runā un es vēroju kā kustās viņas vaigi un kā laika gaitā izbalējis ir kādreiz slaidais kakls. Viņa runā un es pieklājīgi atvados un dodos atpakaļ iekšup, aizmugurī dzirdu vēl solījumus par pakava sūtīšanu uz ekspertīzi un fotogrāfa gaidīšanu, lai iemūžinātu tā orģinālo atrašanās vietu. 

iekšup nodmāju, ka tantukam noteikti ir tik garlaicīgi, ka naktī sadomā raganu stāstus, slēpj pakavus un tad spēlē ar mani raganu medības, pēcāk naktī smaidot, par it kā izdevušos cito realitāti.. 
ceru, ka tā
savādāk man viņas žēl