visums ir periodisks

 so it is Xevening......
un klausos ar mam Nirvanu un griežam sniegpārslu vienu pēc otras, lai jau, lai jau sinoptiķiem lietus! Pie mums šovakar snieg....

upd. Sirsnīgus svētkus te, tur un vienmēr :)

 un viskija glāzē ir paštaisīts vīns, kurš karsts.
un dienas gaitā es pārlēju visas izdegušās sveces
un iesēju divas grāmatas ar ilustrācijām

un ārā plīst lietus pāri ielām un nebūs vairs tā: 


upd. vēl, mājās nav ko ēst, ir tikai pakaltis siers un whisky coctail mayonaise( + )

 visu vai neko
mīlu vai naidu

.. es īsti nesaprotu cilvēkus, kuri tā māk izdzīvot, aizlaižot draudzību, aizlaižot paši savu mieru. 
Bet kā jau sanāk un kā bijis, man cilvēki, situācijas un notikumi ir jāskatās no malas kā teātris ar pašiem mūs galvenajā lomā. 

es piedzimu plkst 00:00 pērkona negaisa laikā, meža vidū, ātrās palīdzības mašinā, fonā skanot vecmātes lūgsnām "paraudi puikiņ, paraudi".
Vai tas izskaidro faktu, ka man patīk nakts, negaiss, mežs un meitenes, es īsti nezinu.

bet zini, draugs? Vientulība ir baisma atkarība.. NESĀC! 

iekšup viss sažņaudzas kopā...
jo augstāk es dzīvoju, jo retāk skatos lejup

 
es gribēju daudz rakstīt, līdz sapratu, ka tieši šā jūtos... 

( +++ )
link

viss samisījies putrā un maisās vēljoprojām
realitāte paliek otršķirīga un pat nepieņemama, jo, liekas un pat uzbrūk ar savu pārsteidzošo mākslīgumu.
:
es vakar pazaudēju cimdu, ir man niķis vinus sastuķēt aizmugurējā kabatā un tad iepirkties. Pie maizes plaukta es pamanīju, ka viena cimda jau vairs nav, pie sarkanās gaismas pamanīju, ka otra arī sen jau kā nav. Samulsu, nosmaidīju un lēni aptaustīju savus gurnus, izskaitot telefonu, maku un atslēgas.
šovakar minūti stāvēju pie garderobes durvīm un lasīju skaitļus "17.00" un skumji skatījos uz manu vientuli brūno, jeb brūno vientuļo mētelīti, kas ieslēgts stikla zārkā un neviens nenāks to glāstīt.... es visu nokavēju, padomāju, es nokavēju gaismu, es nokavēju siltumu, es pazaudēju sargus un vārdus..... tā purpinot, nedaudz īgni, es uzloku apkakli līdz ausīm un dodos jau paplukušajā rudenī.
Glāstu atslēgas un pēkšņi saprotu, ka viss iepriekšējais tiešām ir bijis sīkums, jo apstājos zālāja vidū un skatos uz  savu riteņa saslēdzeju, kas sagraizīts kā čūska pa trim daļām... paceļu mazo mironīti, kas nenosargāja riteni un iemetu miskastē.
Riteņa nav, ritens, zaļais ritens, nozagts. ....


es nosmaidu
ja es būtu nevainīga, šodien pazaudētu arī to!

vakar bija tik maz spēka. Lēju iekšup sevī šņabi un domāju, kā tas būs no rīta celties tukšam un visu atdevušam citiem. Tāda nu es, nav man žēl ne enerģijas, ne spēka... brīžiem man žēl sevis, bet tas ir jau pārāk vēlu, lai izmainītu faktu, ka iztukšojos kā tāda caurdurta trīslitru burka ar pienu. 
Aizmigu. Sapnī bija vīrietis, kas turēja manu roku, skatoties acīs purpināja dažus vārdus nezināmā valodā. Viņa roka palika orandža, gaiši zila, balta, sudraba, krāsaina un mana tai līdz. Es jutu kā manī kā karsts magnēzijs ietek visas krāsas un spēki. 
Es mēģināju izrauties. 
Man nesanāca. 
Pamodos 5os, miegs vairs nenāca, ārā tumš, tik mana āda spīd, cauri istabai. 
Un šodien ir dīvaini, enerģijas atkal ir un daudz, viss nesakārtoti kā bērnam, kas vienviet var smieties aiz laimes vai traģēdijas. 

 no miega līdz sapnim, no sapņa līdz spēlei. no pulksteņiem līdz diega galiem, no ieelpām līdz izelpām, no miera līdz ārprātam, no manis līdz mūžībai, no mūžības mājup

ejuzmežu.ejuzmežu.ejuzmežu
šodien! Tagad!

savs laiks visiem
deg svece, zaigo zvaigznes, cauri istabai mazi ķeburi lido, Tu stāvi durvīs un smaidi un es smaidu asarām acīs, jo zinu, ka vairs nekad netiksimies.
Es nespēju nedz runāt, nedz kustēties, es skatos Tev acīs un saku paldies par visu to, ko esi man parādījis, paldies, ka esi bijis man.
Tu pamāj ar galvu, es aizdedzu sveci.
Pēc stundas zvana mamma un saka, ka opītis nomiris
Es klusi nočukstu, ka zinu
Birst asaras abos klausuļu galos

un Tu man nepateici, ka datoram kreisajā sānā ir poga : wireless on/off
tu teici, lai rauju iekšup/ārup rūtra vadu
kas Tu esi par cilveku?

 tagad melanholiski es pagriezīšos  atpakaļ un apskatīsu sevis iemīdītās pēdas, es ļajuos saldām, mazām sāpēm, kas dursta mani no iekšām uz āru. Ir pagājis gads un viss ir savādāk. Nekas nav tā kā vēlējos un vieta kur mita pārdzīvojums tagad dzīvo tāds kā neredzams dārza rūķis. 
.... es pagriežu muguru tagadnei, uz brīdi es palieku sena un aizbēgu atmiņās. No manis ir tik daudz skumjas atstātas nepiesietas ganoties...  un es te, kaut kur visam pa vidu

pagāne ir tagatnes fons
tur neko nevar padarīt