vakar bija tik maz spēka. Lēju iekšup sevī šņabi un domāju, kā tas būs no rīta celties tukšam un visu atdevušam citiem. Tāda nu es, nav man žēl ne enerģijas, ne spēka... brīžiem man žēl sevis, bet tas ir jau pārāk vēlu, lai izmainītu faktu, ka iztukšojos kā tāda caurdurta trīslitru burka ar pienu. 
Aizmigu. Sapnī bija vīrietis, kas turēja manu roku, skatoties acīs purpināja dažus vārdus nezināmā valodā. Viņa roka palika orandža, gaiši zila, balta, sudraba, krāsaina un mana tai līdz. Es jutu kā manī kā karsts magnēzijs ietek visas krāsas un spēki. 
Es mēģināju izrauties. 
Man nesanāca. 
Pamodos 5os, miegs vairs nenāca, ārā tumš, tik mana āda spīd, cauri istabai. 
Un šodien ir dīvaini, enerģijas atkal ir un daudz, viss nesakārtoti kā bērnam, kas vienviet var smieties aiz laimes vai traģēdijas.