Если все возможно, то ничего не важно

 
http://ruguru.livejournal.com/887758.html#cutid1

 
'Tā nav pasīva notikumu dokumentēšana, bet sava veida personiskā reakcija - mans komentārs uz doto situāciju. Izejot ielās un vērojot tajās cilvēkus viņu ikdienā, vidē, ar fotokameras starpniecību es atveros ārpasaulei, es cenšos saskatīt un uztvert kādu īpašu mirkli, kas mani uzrunā, un fiksēt to kadrā. Kļūstot par attēlu, izolēts no sava konteksta, notikuma vietas un laika, šis mirklis var palīdzēt atklāt un labāk izprast telpu ap mums un to, kā mēs tajā dzīvojam. Tā ir viena no iespējām labāk izprast pašiem sevi šodienas telpas kontekstā' -> Imants Gross

ļoti laba fotoizstāde
+ dziesma

ventilātors

 pēdējā laikā, rītā mostos -  neatceros vakara posmu no 20,00 - līdz gulēt; 
no piecelties līdz 9.00 atceros periodiski, dēļ noņukātās maizes rikas un pusi dzertas kafijas tases. 

kad galvā visa kā ir tik daudz, iestājās tāds-kā-vienalga ,
 kad iestājas tāds-kā-vienalga atmiņai parādās kruķi

divas nedēļas atpakaļ, mēģināju iziet caur stikla durvīm... deguns sazilinājās un sāp/ iepampst vēl tagad, pie maziem uzsitieniem (piem. aizķerot ar novelkošu kreklu), jautājums, vai man ir nepieciešams rentgens, vai tas vienkārši ir deguna standarts dzīstot?

uzvelku cepuri līdz acīm un guļu dienās, jo iekšup ir ieplūdis tik daudz miera, tik daudz savādu skaņu, liekas, cepure to visu nosargās manī un atmiņas neizplēnēs un viss iemūžosies iekšup. 

( ceļotāju stāsti ) upd. paldies!

 jau cik dienas, esmu Latvijā, tik sapnī redzu pilsētu vienu. Tai ielas vietā ir neasfalts un cilvēkiem acu vietā divas ogles. Gaiss blīvs ģitāru skaņu, dziesmu un deju, mājas vienas un unikālas, kā paši cilvēki soli pretim un divus atpakaļ ejoši. Nakts ir dzestra, bet vēl jo projām silta, tekila līst no strūklakām un sajucas margaritās un smaidīgajās sejās. 
Es staigāju no mājas līdz mājai un velku kājas speciāli saceļot putekļus gaisā un bārā es pavadu stundu runājot ar meiteni, kam pienākums ir tikai dejot un smaidīt. Viņa nesmaida. Viņa māca man runāt spāniski. 

( mexico )

nemāku nepieķerties
=
māku pieķerties

 salūza un ar troksni

  ... jo laiks nevienam nepieder, tāpat kā cilvēki un viņu domas
un nevar nozgat to, kas nav iegūts un nevar tērēt to, kas nav paša rokās noturēts.

 ... ir divas durvis un abas ir no stikla. 
Vienas atver un caur otrām iziet. 

ja nesanāk, tad zils deguns 
un labvakar vietā burts ā

 es šovakar tā loku vīnu, ka nesaprotu priekš kam ir vajadzīga glāze

Un kāds raudāja asaras, kas krita no augstienes un sasasla vidū. Viss apkār skanēja zvaniem un dziesmām, tā vērtās skumjas un sāpes - dejā. Klusums bija izslaucīts, tā vietā stāvējām mēs un spēlējām viens otru.

aizvainojums ir spējīgs pārvērst asinis vīnā, kas ilgāk rūgstot paliek stiprāks ; galu galā ir vienalga, no kādiem paradīzes augļiem ir izrūgusi dzira, jo laikus neapstājoties pāri paliek nelietojams etiķis, kas labākajā gadījumā tiek izliets podā, sliktākajā saēdīs pašu tevi.

.. viņa bija šeit un rokās turēja albūmu ar bildēm, mugura salīkusi un kalsnais augums viegli drebēja asaru ritmā, es apstājos un lūkojos telpā, tēls mirgoja un brīžiem likās, ka tieši atmiņas to padarīja redzamu. Telpa, piepildīta saldu skumju viļņiem, viegli mirdzēja un enerģijas viļņi lipa gar sienu malām. Asaras lija uz augšu un krājās pie grieztiem.
Es apsēdos un sajutu viņu sev blakus, es aizvēru acis un ļāvos, skumjām, ļāvoso mirdzēt un sarunām.
Es apsēdos un iesēdos viņā, mans augums salīka un rokas pieņēma citu krāsu, mana balss palika dziļa un elpa sekla, es telpu uzlūkoju zilganā gaismā, skumjas,pienākums un vainas apziņa lipa man gar delmiem. Manas lūpas izkalta sausas un acis aizvērās, es sēdēju un klausījos dejā, kas notiek riņķup - tur dejoja grāmatu burti kopā ar iekrātiem sīkumiem, pat Jēzus attēli sāka viens pēc otra celties augšup un tramdīt asaras pa grieztu stūriem. Kāds kaut ko teica un jautāja saspringtā, nedaudz bailīgā tonī, es atbilēju pēc iespējas īsāk un turpināju grimt kāda miruša ķermeņa bezapziņā. Telpa piepildījās blīvu enerģiju un viss kā migla skanēja man cauri, manas kājas palika svina pielietas un rokas smagas, acis asaroja un lūpas notirpa līkas, mana elpa izsīka sīka un galva palika savu domu tukša. Man rokā bija albūms un es sev stāstīju par saviem kolēģiem, par mazbērniem, par meitu, es paliku par viņu, es mirdzēju baltā zīda gaismā.

Un telpa nokaidrojās un elpot kļuva viegli, gasma pārveidojās orandžā un migla izsīka telpas stūros, ar brangu spērienu pakrūtē mani izmeta sevī, iesvīdusi fiziska pārpūļa sviedrus, es izelpoju noguruma radītās sāpes. Ķermenis trīcēja, kājas vairs neklausīja, jau ceturtais mēģinājums piecelties beidzās smaidot atkrītot gultā. Galva bija pilna citu domu, radinieku un atmiņu, galva bija tik pilna, ka likās pārāk smaga 27gadnieka kājām.

...ņēmu grāmatas un lasīju rindu pēc rindas, divas poēmas, deviņus dzejoļus un vienu pasaku, viss noskaidrojās un tapa dzīvs.

Sargies no vārnām kuras lido atpakaļgaitā, tās pagriež laiku kā metrus atpakaļ, Tu pats pat nenojautīsi kā, bet veseliem gadiem tiks no tavām dzūvēm nodzēsts un apaļi cilvēki tiks izņemti no Tava prāta un Tu brīnīsies, kas gan izraisa šīs sajūtas, kad satiec nepazīstamu cilvēku, bet Tev liekas, ka mūžam zināmu.