viņa ir mana
jau cik dienas, esmu Latvijā, tik sapnī redzu pilsētu vienu. Tai ielas vietā ir neasfalts un cilvēkiem acu vietā divas ogles. Gaiss blīvs ģitāru skaņu, dziesmu un deju, mājas vienas un unikālas, kā paši cilvēki soli pretim un divus atpakaļ ejoši. Nakts ir dzestra, bet vēl jo projām silta, tekila līst no strūklakām un sajucas margaritās un smaidīgajās sejās.
Es staigāju no mājas līdz mājai un velku kājas speciāli saceļot putekļus gaisā un bārā es pavadu stundu runājot ar meiteni, kam pienākums ir tikai dejot un smaidīt. Viņa nesmaida. Viņa māca man runāt spāniski.
divas puses Meksikai