tagad melanholiski es pagriezīšos  atpakaļ un apskatīsu sevis iemīdītās pēdas, es ļajuos saldām, mazām sāpēm, kas dursta mani no iekšām uz āru. Ir pagājis gads un viss ir savādāk. Nekas nav tā kā vēlējos un vieta kur mita pārdzīvojums tagad dzīvo tāds kā neredzams dārza rūķis. 
.... es pagriežu muguru tagadnei, uz brīdi es palieku sena un aizbēgu atmiņās. No manis ir tik daudz skumjas atstātas nepiesietas ganoties...  un es te, kaut kur visam pa vidu

pagāne ir tagatnes fons
tur neko nevar padarīt