pirmdien nekādu nepatikšanu par pagājušonedēļ nepadarīto nebija. kaut ko jau biju darījis, un man liekas, ka priekšniecība jau ir atmetusi roku in general manā sakarā un priecājas, ka vispār kaut ko izdaru, tāds iespaids rodas

otrdien bija paģiru diena, jo pirmdienas vakarā šausmīgi sadzēros alkoholus

šonakt sapnī satiku Jēzu*, papļāpājām par šo un par to, tad cita starpā pajautāju, kāpēc man tik sūdīgi iet, viņš teica "sorry biju par tevi aizmirsis, paregulēšu lietas"
pamodos plkst. 4:30 možs un priecīgs, līdz 6 pavārtījos pa gultu, tā arī neaizmigu, jūtos možs, izgulējies, laimīgs, priecīgs -- cerams, ka apātija ir pārgājusi uz kādu laiku

jauna diena jauns sākums -- viss ir labi, un man pašam būs izvēle, vai lasīt internetus un sačakarēt šo dienu, vai arī strādāt un būt laimīgam; es gan par 95% esmu pārliecināts, ka ... ka interneti nelasīti nepaliks, bet... vismaz tagad ir labi un tas jau ir labi

ā un vēl mazliet slims jutos vakar un šodien arī, drusku kakls sāp un deguns puņķojas, bet nekas traks

* tikšanos ar Jēzu es izdomāju, lai būtu vismaz kaut kāds izskaidrojums tam, kāpēc jūtos labi

Ir plkst. 3:11 no rīta, esmu pamodies bez modinātāja, piecēlies, možs, izgulējies un aktīvs. Tā gadās, ja iet gulēt plkst. 20:40.

Sāku domāt, ko darīt ar manu dzīvi, izdomāju, ka derētu patīrīt savu istabu un kolhozu, tad kaut kā atgriezās saprāts un rāmi lēnām domas pārplūda tādā gultnē, ka ēdīšu saldējumu un paskatīšos Futuramu, palasīšu internetus, tad ap plkst. 5 iešu paskriet (jo 3 naktī skrien tikai kaut kādi psihopāti), duša, brokastis, un ap 6:55 7:15 ieradīšos darba vietā.

Bija doma aizbraukt ar auto uz Mangaļsalas pludmali, bet kaut kā bail vienam naktī pa mežu staigāt — ja nu izrādās, ka es tur neesmu viens, bet kopā ar kādu maniaku :-D

Naktī mazliet bija bezmiegs, taču stundas 5 — 6 pagulēju.

Piecēlos plkst. 5:50 (bez modinātāja), noskrēju 7 km, pabrokastoju, darba vietā ierados plkst. 8.34. Darbā biju mazliet "mušains", taču samērā ok.

Vakarā biju DnB bankas filiālē Panorama Plaza kompleksā pie Spices parakstīt dokumentus; atpakaļ uz mājām gāju kājām, izrādās — nieka 6 vai 7 kilometri no kolhoza līdz Spicei.

Šodien kājām nostaigāju kopā 8 km, neskaitot rīta skriešanu.

Kolhozā nācās pačakarēties ar tualetes poda ūdens kastes mehānismu, korekcijas veikt izdevās veiksmīgi. Procesa laikā ar strūklu apšļakstīju ne tikai sienu, bet pat griestus ;-)

Kopā šodien izsmēķēju 1020 (BĻAĢ! + vēl sadzēros) cigaretes.

Jūtos miegains, jau pirms plkst. 22.00 būšu gultā un ceru uz ciešu miegu.

Tāda nu bija šī trešdiena, 2013. gada 20. februāris. Visnotaļ laba diena. Arī laiks bija jauks — saulīte, balts sniedziņš un zilas debesis. Un pa ceļam uz darba vietu mani apdzina jaunkundze ar skaistu figūru un pēcpusi, prieks skatīties.

1. Biju darbā. Darbs nebija grūts, ar to tiktu galā jebkurš pietiekoši apķērīgs/a 9. klases skolnieks. Gan jau vēlāk kļūs sarežģītāk. Birojs ir lielisks, taču jutos kā būrī — esmu muļķis laikam. Jocīgi, ar savu līdzšinējo paviršo darbību laikam esmu "nopircis" biļeti uz laimīgo zemi, taču — kā es to izlietāšu? Godīgi sakot, nespēju noticēt manai laimei, neesmu pieradis, ka var būt arī labi, ka vide ir kā radīta produktīvam darbam. Ja neko nesapisīšu (lasi: ieradīšos darba vietā laicīgi un izskatīšos pieklājīgi), tad tas atrisinās manas šobrīd samilzušās materiālās problēmas.

2. Ierīkoju kolhoza gaitenī pie griestiem rozeti. Tur piektdien Lattelecom meistars pieslēgs optisko internetu un bezvadu rūteri. Patīk man tādi mazi mājas darbiņi, bet mūsdienu sievietēm jau to nevajag, viņām vajag glamūru un ārzemju ceļojumus.

3. Atnāca jauna sieviete paskatīties skapi. Izskatījās nopietna, jauniņa (mācās LKA 2. kursā), visnotaļ glīta un sajūsmināta par iespēju uzsākt patstāvīgu dzīvi (ak, laikam ne tikai Maskavas iedzīvotājus ir samaitājis neatrisinātais dzīves vietas jautājums). Droši vien izlems dzīvot šeit.

4. Internetiem kolhozā šodien vajadzēja jau būt atslēgtiem, taču tie joprojām darbojas. Jauki!

5. Vakar pabeidzu lasīt Tolstoja "Aelitu" (kaut kad bērnībā biju lasījis, tagad ar baudu pārlasīju), šodien lasu Čehova "Dueli", krievu valodā. Īpatnēji, ka "Duelī" galvenajam varonim ir dzīves apnikums. Tuvi.

6. Ak, kaut man būtu slēdzītis, es vēlos izslēgties līdz rītdienas rītam, aizmigt. Bet aizmigt neizdosies, atkal rīt darba vietā ieradīšos miegains un pasīvs. Žēl, ja es būtu aktīvs, šobrīd uzņēmumā ir īstais brīdis izvirzīties.

7. Bet vispār šodien jūtos labi.

8. Rīt Kaņepes kultūras centrā taču ballīte Cinisko Kuci un Ļauno Džimu! Droši vien aiziešu uz turieni ^___^ Rezultātus sagaidu apmēram tādus:

Trešdiena un trešā darba diena jaunajā darba vietā. Šodien bija videokonference ar ārzemju kolēģi. Ar lielu ekrānu pie sienas un tā. Rīt būs vēl viena. Interesanti tā runāties.

Veselība ir atgriezusies, vairs nav uz korķi raujošās sajūtas no cigaretēm un ēdiena.

Divas dzīvokļa briedes pēc dažām dienām pārvāksies, tagad ņemas un kārtojas. Prieks vērot tādu enerģisku aktivitāti. Starp citu, kolhozā (kuru droši vien vairs nesauksim par kolhozu) drīz atbrīvosies viena maza istabiņa, "skapis".

Vakarā noskrēju 7 kilometrus (41 minūte, vidējais ātrums 5:45 min/km) turpat Skanstes ielas rajonā. Mūža pirmais oficiālais maratons pats no sevis nenoskriesies, šis ir labs brīdis treniņu atsākšanai. Slapjums īpaši netraucēja, bet slidenās ietves gan mazliet un neapdomīgi pirms skriešanas apēstās 5 vīģes.

Ak, un vēl rītvakar iešu uz Nabaklabu mazliet paklausīties mūziku.

vakar Nerten teātra izrāde Kaņepes kultūras centrā bija ārkārtīgi jauka, man patika, nekad nebiju redzējis Nerten

jautājums par smaržu fiziski fizioloģisko iedarbību tika izpētīts A. ielā

mani izglītoja, pirmo reizi mūžā noskatījos Bērtona "Vincentu"

caur mākoņiem spīdēja palss mēness plankums

naktī no otrdienas uz trešdienu Brīvības iela tik klusa un tukša

šorīt šnabis, salātiņi, cīga, 3 dzejoļi angļu valodā (par vanagu, par domu lapsu, par motociklista nāves vīziju), maza skaidrības ieviešana par Melnragu Mēnesi, zvans pie durvīm, kurš patīkamā kārtā transformējās par patīkamu punktu uz i pirmās rīta pēcbrokastu cigaretes orgasmam

Supersonic Future - May be Yes?May be no? - Repeat in a loop

vakar (trešdien) atnācu mājās no darba vietas, izdzēru 3 aldara pilzenes alus bundžas
iekāpu trolejbusā un ka zaķis aizbraucu 2 pieturas uz centra pusi, es kļūstu neprātīgs, šī gada laikā tā bija jau 4 reize, kad braucu par zaķi
aizgāju līdz Eglei, satiku yulungu, pasēdējām, padalījāmies iespaidos, paklausījāmies Dzelzs Vilka konci, drusku palēkājām, iegādājos Dz.V. t-kreklu es īsti nezinu, kādēļ, man vajadzēja :P
kādus 3 aliņus izdzēru
pēc atvadām vēl piesēdu izdzert manu atlikušo aliņu pie 3 jaunām sievietēm, patrinām mēles (nu, parunājām tb), izrādījās, ka viņas ir skolotājas
paveicās, ka alus iespaidā man iestājās patīkams relax un necentos koļīt, tāpēc sarunas bija asprātīgas/dzēlīgas un visnotaļ jautras, un tad vispār man beidzās alus un viņas teicās, ka devās uz transportiem

tad aizgāju uz kādu krogu, palēkāju, pasēdēju
sākās lēnās dejas, uzlūdzu 3 jaunas sievietes ar sekojošiem rezultātiem:

nr 1 forši padejojām, bija runīga un priecīga; pēc tam šķiet redzēju, ka viņas puisis arī uzlūdza savu dāmu uz deju, ārkārtīgi jauki ^___^

nr 2 nenāca dejot nu tā kā nepakam

nr 3 padejojām, pēc tam, pavadot viņu atpakaļ līdz sēdvietai, izteicu, kā man likās, jauku komplimentu par viņas ēē teiksim tā auguma aprisēm, un tas viņas puisim nolauza to vadzi, viņš kaut kā uzvilkās (es vispār nesaprotu, par ko, meitenei šķiet tīri labi patika dejot) un gribēja lai es vispār eju projām no kroga, ko es arī pēc brīža izdarīju, papildus vēl alkohola reibuma rezultātā mazliet [mēreni ne-prātīgi] izpildoties, kauns drusku, nu

krogū kopumā iedzēru 2 atsvaidzinošus alus un 2 refreshing skrūves

kā nokļuvu mājās, īsti neatceros

---------------

šorīt tātad pamodos ar nesāpošu galvu, ļoti horny, un tāds vājums ķermenī, mutē tāda jocīgi salda garša
duša, ap plkst. 13.00 izgāju laukā, ar mērķi nokļūt darba vietā
reālitāte kļuva samērā bezjēdzīga, tāpēc izmantoju metodi, kura viemēr palīdz: skatījos uz jaunām sievietēm
Hesītī rudzu burgers, kuru knapi pieveicu, negribējās ēst īsti, bet nu ķermenis vibrēja no barības vielu trūkuma
iela jauki smaržoja pēc alus, pēc tam izrādījās, ka tas bija mans t-krekls

---------------

jau kopš pirmdienas visur eju tikai basām kājām, sandales uzvilku tikai braucot ar velo
vispār man ļoti patīk, jūtu ielas, asfalta faktūru, bruģa siltumu
pēdas ir papildus informācijas kanāls

---------------

šovakar ieplānots filmu skatīšanās vakars, mierīgs

---------------

kaut kad vēl jāpieraksta ziimogvasks vakar izteiktā ģeniālā tetovējumideja, tagad neronu vārdus drusku, bet aizmirst arī nedrīkst

šodien darba laiks no 14.30 līdz 23.00 bez pusdienlaika, patiesībā forši bija
vai tiešām "pūce" esmu

samērā daudz ko padarīju darbā

internetus lasīju minūtes 15 — 20 tikai, un pusi no tām vispār no mobilā, bet tam — tikai klab.lv, tema.livejournal.com un kādas 10 bildītes no kolēģu čatiņa, vārdu sakot, salīdzinoši praktiski nemaz nelasīju.
jo rīta ieraksts acu priekšā stāv
un tā internetu nelasīšanas lieta būs arī ceturtdien un piektdien
jo esmu racionāls un loģisks manā dziļākajā būtībā
ja es varu nedzert alkoholus, kuri man ļoti garšo, tad varu nelasīt arī internetus

vispār darba vietā bija tāda sajūta, ka salikās puzle, daudz kas pieleca, prāts it kā atvērās kā deguns, kurš pēc iesnām atkal sācis sajust smaržu

pusdienās negāju, dzēru tēju zaļo un pustāfelīti šokolādes apēdu

* * *

jo redz, kad atveru internetu lodziņu un drukāju teiksim habr.ru adresē, tas nav tā kā liekas, ka "palasīšu pāris rakstiņus". tas ir "lasīšu stundām ilgi, līdz smadzenes vairs nestrādās un neko nepadarīšu un nelaimīgs un depresīvs vilkšos mājās". racionāls cilvēks šādā situācijā izvēlas pareizo atbildi, taisno ceļu, gaišo pusi. vajag tikai apzināties, kas notiek, nemānīt sevi, tas arī viss

* * *

vakarā kolchozā uzspēlējām pāris šaha partijas ar mala

horizontalēšos miega režīmā ap plkst. 2.45

Naktī kārtējo reizi noskatījos "filmiņu" par pagātnes kļūdām un neveiksmēm, tas jau sāk pat kļūt apnicīgi. Rezultātā aizmigu ap plkst. 4.30.

Modinātājs plkst. 7.30, vertikalizēju ķermeni, uzliku vārīties zirņus, parubījos, pēc stundas izslēdzu gāzi un atkal parubījos.

Piecēlos plkst. 11.50.

Veicu racionālas darbības:
— noskuvos, iegāju dušā
— ieliku acīs kontaktlēcas
— saklāju gultu
— pagatavoju brokastis: vārīti zirņi ar eļļā apceptiem zirņiem + salāti ar rukolu, gurķi, lociņiem + svaigi spiesta citrona sula ar siltu ūdeni + vitamīnu un mikroelementu tablete + zivju eļļas kapsula
— nomazgāju traukus
— iztīrīju zobus

Viss ļoti racionāli un pareizi. Tas pierāda, ka es spēju rīkoties racionāli. Bet kāpēc es tikpat racionāli un pareizi nevaru atnākt uz darbu, piesēsties pie ESM pults un padarīt darbu?

Tagad jāiet uz darbu... jāstājas pretī reālitātei... jāstrebj ievārītās putras utt. utjpr. Cik besīgi un garlaicīgi!

Ikviens programmētājs zina: bezgalīgi cikli neeksistē. Vienmēr var nospiest reset pogu :] Protams, var zaudēt datus un sabojāt failus. Bet cikls tiks pārtraukts.

Teorētiski — šodien es varu atnākt uz darba vietu, nelasīt internetus, daudz ko paveikt. Praktiski — tas nenotiks, vai nu tupīšu, vai arī lasīšu internetus. Pelēkajā, rievotajā procesorā ir ielādējusies dīvaina, kļūdaina programma.

Skatos ar platām acīm un iepriekšējo paragrāfu un... un jautājums viens: kāpēc? kāpēc tā? Saceļas iekšējs niknums. Vai tiešām es nevaru? Cik ilgi vēl?

Jo runa taču ir par pašcieņu, par prieku, par gandarījuma sajūtu!

Ir tik nepareizi dzīvot dzīvi, kurā "vajag", "darbs jāpadara", "ir grūti un tas ir normāli", "citiem ir vēl smagāk". Kur ir prieks? Vai tiešām vienīgā motivācija strādāt ir bailes, stress un bads?

Eh, pietiks domāt, neko jau nevar izdomāt. Iešu laukā. Uz darba vietu. Tad jau redzēs. Garastāvoklis šobrīd tīri optimistisks. Varbūt būs labi?

vakar sadzēros, sidra litrs, tad vēl pusotralitrīgā Beloff softgrinka plastmasene, pēc tam puspudele mokas

jā, hedera, tev tagad ledusskapī ir jauna mokas pudele, šodien nopirku vakar izdzertās vietā

aj, kas šodien bija par dienu darbā, galva nesāpēja, bet tā neizgulētības sajūta un vārdu sakot tupīju

reālitāte atgādināja cyriaka video, lūk šo, cyriak's animation mix - YouTube, tāda kvalitatīva šīziņa

vispār man ļoti patīk cyriak'a daiļrade

Šovakar tā uz plkst. 21.00 došos uz RokKafejnīcu klausīties sintīpopu.

9:55 on / piecēlos

Izgulējos ļoti labi.

Nopirku kolhōzam divas lampiņas. Kvēlspuldzes. Griestos skrūvējamās. Vienu parastajai patronai, otru mazajai. Atejai un vannas istabai. Ieskrūvēju. Urā.

Interesanta pieredze bija, pērkot augstākminētās spuldzītes. Eju es tātad viss tāds pa pelēko ielu, ne īpaši nīgrs, taču arī ne laimīgs. Ienācu viekalā "Gaismas pasaule", un tur! Tur! Gaišs! Lampas spīd! Vizuļo! Laipnas pārdevējas! Loģika, saprāts, tīrība, krāsas un gaisma, daudz gaismas! Tik labi! Uhhh!

Kājas pēc otrdienas skrējiena mazliet jutīgas, taču ne īpaši.

Darbā strādājās normāli, kaut kā maz distraktējos. Pēc normālām fiziskām slodzēm vienmēr prāts ir mierīgāks, darbīgāks.

Nopirku vitamīnu un mikroelementu kompleksu Zentrum ar varavīksni uz kārbiņas sāna un vēl zivju eļļas kapsulas — ražotas Islandē. Sāku jau ielietot :-)

Rimčegā patiešām iepirku augļus, kā vakar vēlējos — citrōnus un vienu greipfrūtu. Persiki likās padārgi un mazliet aizdomīgi, tā nu tos nē.

24:05 off / gultā

Pirmdien aizbraucu ar velo uz Mangaļsalu, pabradāju basām kājām pa viļņu pārpludināto, slideno molu — līdz kājas kļuva nejutīgas. Līdz bākai netiku. Pēc tam kājas sasila, tā bija ļoti patīkama sajūta.

Otrdien darbā visu dienu lasīju internetus, noguru, praktiski neko nepadarīju. Vakarā lasīju pats savu cibu, sākot no 2011. gada janvāra. Izlasīju līdz maija vidum.

Trešdien (šodien) esmu šausmīgi aizgulējies; yulungu gatavo mantas promvešanai.

Šorīt piecēlos plkst. 9.00, darba vietā ieradīšos plkst. 10.35. OK.

Šī man tāda ļoti pārdomu nedēļa. Nu tur, vecais nodrāztais "kas es esmu? ko es vispār māku? kādā situācijā esmu iekļuvis? kāpēc? ko darīt tālāk?"

* * *

Lūpa jau mazliet apdzijusi, vaiga pietūkums samazinājies. Yay :-)

* * *

Varētu padomāt, ka lapā "Self Shooting" ir cilvēki, kuri sevi satraumējuši ar šaujamieročiem, taču nē, tur ir knapi apģērbtas vai pat pavisam plikas jaunas sievietes, kuras ir sevi pašas nofotogrāfējušas.

Vispār diezgan savāda diena.

No rīta pamodos ap plkst. 7.00, atvēru logu, ieslēdzu gaismas, un tad... līdz plkst. 10.30 vienkārši apātiski, saldi un laiski gulēju gultā un klausījos Radio Klasika un skatījos, kā cipari Androīda ekrānā rāda, ka tuvojos bezdibenim ... Beigās tomēr piecēlos, pabrokastoju, un devos uz darbu. Paveicās, ka darbā ierados ap plkst. 11.15, 4 minūtes pirms bosa...

Vakarā piezvanīja mamma... ir atradies jēdzīgs meistars krāsnij, tā ka šajās brīvdienās principā varu uz laukiem nebraukt. Varu (DRĪKSTU!!!) nopirkt lētu šmigu un gandrīz divas diennaktis būt laimīgs. Mana izvēle. Tik daudz naudiņas man ir.

Vakarā piekodos. Mazliet. Bet vairāk, nekā manis paša iedibinātais "sausais likums" pieļauj. Bet es jau nekad neesmu spējis turēt solījumus, it īpaši tos, kas doti sev. Un citiem.

Ai nu es nezinu, viss tāds dīvaini eksistenicāli jocīgs rādās. It ka jau viss, ko gribētos šajā pasaulē, ir gulēt, būt reibumā, havot seksu un ... un viss. Bet pasaule neļauj tā. Pasaule met ģīmī naudas vajadzību un ai.

Bet tomēr... tā rīta sajūta... gulēt siltā gultā, skatīties griestos, dzirdēt (ne klausīties!!!) klasisko mūziku radio... saldā paralīze... vienkārši lieliski. Ja es tā varētu visu laiku, man neko citu nevajadzētu. Un ja savajadzētos, tad tas būtu pa īstam, nevis kā tagad — vai nu bada dzītam, vai arī pāļa ietekmē, vai arī sirdsapziņas un pienākumu grauztam.

Esmu vēl joprojām sapinies, sačakarējies, apmulsis un dezorientēts. Es godīgi nezinu, kā izdzīvot šajā pasaulē. Man nav ne jausmas, vai man oktobī būs nauda pārtikai un īrei. Un es nevaru atslābt, nevaru nomierināties, mani grauž nenoteiktības sajūta.

Vārdu sakot — dzīve ir skaista un dzīvei ir jēga. Citiem. Ne man. Šobrīd.

It kā jau cibā būtu jāraksta rosīgi un pozitīvi ieraksti tikai, lai cilvēki nebaidās... bet... varbūt savējie sapratīs arī tāpat. Bet, ja nesapratīs, tad labāk to zināt ātrāk, agrāk.

Labās ziņas: mans ķermenis ir vesels, zobi salaboti, iesnu nav, un muskuļi strādā. Apetīte ir. Tad jau tīri fiziski būšu dzīvotājs, kad prāts sakārtosies :-)

Pirms daudziem, daudziem gadiem Zeļļu ielas koju istabā lasīju istabasbiedra G. atnesto Kamī "Svešinieku". Man ļoti patika. Es toreiz nezināju, kas ir eksistenciālisms, un arī tagad nezinu.

Bet man patika tā doma, ka varonis peld dzīvē kā pa upi. Rīkojas, dabojas, taču... nevis taču, bet "un". Un dzīve viņu nes. Man tagad ir kaut kā līdzīgi. Nav tāds skumīgs un depresīvs eksistenciālisms, bet pat tāds diezgan darbīgs un tā, bet vienalga ir skaidrs, ka nav manās rokās ietekmēt manu likteni, ka viss ir nejaušība... tāpēc tīru zobus un ēdu ceptus kartupeļus un ceru uz labāko.

Es vispār ļoti daudz ko nezinu. Kad biju jaunāks, man patika iesaistīties sarunās par visādām lietām, un izlikties, ka kaut ko no tā saprotu. Bet tagad... nē. Labāk atzīt, ka kaut ko nemāki/nezini un mierīgi turpināt piedzerties.

Ja nu gadījumā sanāks tā, ka man neizmaksās algu oktobra sākumā, tad man nebūs naudas ne ko bankai ovedraftu procentus maksāt, ne par īri. Vai man ir vienalga? Nezinu. Ja tā notiks, tad zināšu. Ja nenotiks, tad nezināšu.

Un vēl mani ārkārtīgi pārsteidz tas, ka darba vietā nelasu ar darbu nesaistītus internetus — nevis piespiežu sevi nelasīt, bet gan ... vienkārši nelasu un viss. Dīvaini. Pirms tam parasti [darba]dienā veltīju 3-4 stundas internetu saldajai narkōtikai.

Šodien biju frizētavā. Frizierīte — jauna, skaista sieviete — mazgāja man galvu, ļoti patīkama sajūta. Frizierīti sauc Viktorija. Pirms tam bija Diāna, bet Diānai šodien brīvdiena.

Un vēl nežēlīgi gaidu piektdienas vakaru, kad [atkal] kārtīgi piedzeršos :-)

Ir jautājumpiedāvājumuzaicinājums piektdien iet uz viena laba cilvēka dzimšanas dienu, bet šaubos, jo tur atkal miljards sociālo rituālu ar dāvanām utt., man tas ir pārāk sarežģīti, kolhozā sēžot piedzerties lētu šmigu ir vienkāršāk. Bet es vēl šaubos. Jo cilvēks labs, interesants. Darbīgs, jauns. Enerģisks.

P.S. Mans raksturojums no manas pavasara darba vietas, kur episki izgāzos: "laba galva, bet strādāt negrib". Par labo galvu viņi ir kļūdījušies, bet par nestrādāšanas gribēšanu gan pilnīga taisnība :-)

P.P.S. Šopēcpusdien daudz maz nokonfigurēju darba kastes Ububu, logi vairs nelīp pie ekrāna malām un nemaksimizējas bezsakarā. Pie viena sapratu, kāpēc jābekapo .gnome2 mapīte ^___^

Trešdien pieņēmu lēmumu par darba vietu. Kafija un orākulis būs. Jo rubīnos uz sliedēm ir nosacījums par pastāvību — ja sāku strādāt, tad vismaz gads jāstrādā; labs cilvēks, nedrīkst piečakarēt, un es vēl neesmu drošs, ka nepiečakarēšu; bez tam vēl nezinu, vai rubīns man tā īsti patīk vai nē. Cerams, ka neapvainosies...

Ceturtdien:
— Pieliku pie kolhozs_xxx virtuves sienas plauktiņu garšvielām, yulungu jau iegādājās ļoti foršus garšvielu trauciņus ar variējamu caurlaidību!!!1!1 :-)
— Visu dienu esmu mazliet nervozs, jo vēl pārdomāju savu izvēli darba sakarā un tā, mandražēju mazliet, šaubos, ai.
— Izņēmu sursurs velo no darbnīcas un piegādāju.
— Vakarā izsūcu vienu aliņu, Piebalgas Jubilejas.

Sākās viss ar pusnakti. Apakšējā dzīvoklī bija mūzika, skaļa, sapratu, ka neaizmigšu.

Uzrakstīju manu CV. Tādu ļoti lakōnisku un apgraizītu uztaisīju, lai satilpst vienā A4 lapā. Interesanti tā paskatīties uz savu dzīvi dažu vārdu un skaitļu griezumā... njā, tā tā dzīve patiet :-) Gulēt aizgāju ap plkst. 3-iem.

No rīta piecēlos ap plkst. 11.00, aizsūtīju CV uz divām vakancēm. Pārtulkoju CV arī angļu valodā.

Pēcpusdienā paņēmu velo, pabraucām gabaliņu kopā ar yulungu, kura stc. tīri dinamiski minas :-) Pēc tam izbraucu caur Mežciemam un Juglai, iebraucu VEF teritorijā, atradu sagrautu celtni, un tajā — divus alumīnija skārda gabalus :-) Kopā ar velo nobraucu 35 km divās stundās.

Atbraucis mājās, uzcepu man kartupelīšus ar sīpoliem un vistas fileju.

Piestiprināju pie loga rāmja piestiprinātā skārda VEF'ā atrasto skārda gabalu. Tagad lietus vairs nelīs kolhozs_xxx virtuves logā! Gaidu lietu! Gribu pārbaudīt, vai sistēma strādā!!!

Un no abām vietām, kurp iesūtīju CV, man šodien atzvanīja! Uz vienu darba interviju iešu rīt, bet uz otru — piektdien! Jāsaka, ka pēc pavasara darba fiasko man pilnīgi negribējās iet nekur, negribējās atkal izgāzties... bet es rakņājos sevī, un sapratu, ka tas ir sātans, kurš man neļāva būt laimīgam un strādīgam! Izstrādāju metōdiku cīņai ar šo apziņas parazītu. Piemēram, aizpagājušonedēļ visu nedēļu ne reizes neiegāju internetos, kaut arī dators bija pie tīmekļiem pieslēgts — jo man ir atkarība no internetu lasīšanas, kura paralizē manu prātu un izsūc enerģiju. Tātad, es šo pārvarēju! Es varu. Un man izdosies. Šajā darba vietā, kuru es tagad atradīšu, tajā es neizgāzīšos. Es zinu. Tā būs!

Pašā vakarā aizgāju uz LB veikalu, tur Līvu alum atlaide, nopirku divus aliņus, vienu man, otru piromaans, virtuvē izspēlējām divas šaha partijas. Burvīgi, tik sen nebiju spēlējis! Pakāsu gan abas :-D

Ir plkst. 22.25, nāk miedziņš, rīt jauna jauka diena, un rīt darba intervija — dzīve turpinās!

Piecēlos ap plkst. 13.00, ēdu, ļoti dauz lasīju visādus kvaziinteresantus un man galīgi nevajadzīgus internetus, laukā nemaz neizgāju.

Nav jēgas visādiem Getting Things Done, ja nav iekšēja prieka; ja nav prieka, tad viss ir aiz ausīm pievilkts un neizdodas.

Par laimi, es esmu primitīvs, kā divi santīmi. Ja izdoses beigt piesārņot smadzenes ar nepārtrauktu internetu lasīšanu, kā arī sākt fiziski nodarbināt ķermeni, tad jutīšos daudz labāk.

Bet pagaidām ir kā ir, jūtos apātisks un nelaimīgs.

Vienmēr jau paliek šaubas, vai tad, kad es fiziski kustos un komunicēju ar cilvēkiem un jūtos labi, "vai tas esmu es pats", bet, no otras puses, kad es sēžu visu dienu istabā un lasu internetus un jūtos nelaimīgs un man sāp galva, vai tad "es esmu es pats"?

Izvēles, līdzsvari, ...