Garastāvoklis:	sleepy
Mūzika:	klusināta Brīvības ielas skaņa un klusiņām dūc monitors

par 16. martu, "nacionālistiem" un "nacistiem"
Ja jau ļāvu politikai uz mirkli inficēt manas smadzenes, pirms attīrīšanās dažas domas.

Tuvojas 16. marts.

Atkal daži sirmi vīri godinās savu kritušo biedru piemiņu -- viņi to vēlēsies darīt klusi un mierīgi, bet atkal būs bļaušana un ļembasts -- nu it kā tas nebūtu jau paredzēts un gatavots visu gadu kopš pagājušās reizes.

Varbūt jaunie vīrieši (LV un RU) varētu tajā laikā organizēt regbija maču kaut kur citur... Regbijs ir tik ļoti jauks, mēreni traumatisks sporta veids, varētu vēl paplašināt noteikumus un izbradāt kādu zālāju, pamīcīt kādus dubļus, nolauzt dažus kokus, iedot krievu okupantam pa purnu, latvju fašistam pa punci iespert... Vai sarīkot cīņu "siena pret sienu"... vai kaut ko tādu... noorganizēt tuvumā kādu Latvijas Balzama kiosku, kuru abas puses varētu pēc kārtas ieņemt un izlaupīt... Uzvarētāji varētu lepni samesties un apmaksāt zaudējumus un ziedot naudu kādam bāreņu namam vai diviem...

Es jau nesaku, ka leģionāriem pie Brīvības pieminekļa būtu jāpaliek vieniem... varētu būt arī oponenti no 2. pasaules kara laikiem, parunātu par to kā kāds T-34 tankam ietriecis faustpatronu sānos un kā ar to pašu saremontēto tanku kādu ložmetējligzdu piežmieguši savulaik. Mazliet varbūt pakautos, sarunātu revanšu 9. maijā, iedzertu par muļķīgi bojā gājušiem biedriem... nu tā mīlīgi, savā spēku un uztveres konteksta mērogā.

Eh.

Viss, mana politika izslēdzas. Es no tās neko nesaprotu, līdz nākošajam gadam.