Bet kāpēc nevar atzīst, ka sava taosnība ir abiem? :)
Vai arī - kāpēc tik grūti atzīt, ka otram varētu būt taisnība?
Ja tas sniedz risinājumu, tad varbūt tā ir pareizākā un labākā rīcība?
Nē, es, protams, saprotu, ka reizēm ir jāaizstāv savs viedoklis un vienkārši - jāaizstāv sevi kā personību, bet tomēr bieži vien tas paliek tikai par principiālu cīņu, kas pārsvarā nesniedz nedz atbildes, nedz atrisinājumu, nedz jebkādu progresu.
Mēs ar vīru pirms kāda laika ļoti sastrīdējāmies. Tā kā esmu izteikti holērisks cilvēks, tad man raksturīgi ir izdusmoties strīda laikā, bet pēc 5 min dusmas pāriet un uz savu oponentu ir grūti būt dusmīgai pat tad, ja to mēģinu darīt apzināti... Bet neskatoties uz to nesarunājāmies kādas 2 nedēļas, dzīvojot kā sveši cilvēki. Un tas viss tikai tāpēc, ka neviens negribēja piekāpties. Es pārmaiņas pēc negribēju atkal būt tā, kas pirmā sāk runāt un stabilizēt situāciju, bet vīram ir citāds raksturs, un viņš dusmojas ilgāk nekā holēriskā es, tādējādi arī viņam tuvāks bija nepiekāpšanās variants. Rezultātā nepiekāpās neviens, bet nekāda labuma no tā nebija un nebūs. Jo nejau apliecinot otram, ka esi "labāks un gudrāks", var izveidot normālas, saskanīgas attiecības (mans subjektīvais viedoklis, protams). Ok, kopumā jau ļoti banāli, bet vai tad tā nav?