kill, kill, kill; nice
Viss, ko es šobrīd daru un NEdaru, tas viss ir kaut kāds uzspiests, tajā nav nekāda viegluma, jautrības, nepiespiestības!!! Viss tik smagi, drūmi, skarbi!!! Tas ir nepareizi!!! Jābūt viegli, rotaļīgi, viegli!!! Nu!!!

Dēļ šīs piespiestības un nolemtības arī šis naids, ja to paturu sevī, tas pavēršas pret mani pašu un izraisa apātiju, ja izlaižu laukā, tad citiem cilvēkiem ir slikti!!!

BESĪ! BESĪ!!!

Kur ir mans miers, gaišzilais kristālkuba dzidrums un asais prāts!?

Un vai tiešām turpināt mocīties, vai arī novest sevi līdz galējai robežai tomēr vienreiz mūžā beidzot!!?!? It kā es to spētu, novest kaut ko līdz galam... robežai!!!

It kā es sevi nezinātu, šobrīd man gribas neiet gulēt, gribas doties strādāt, paveikt visu nokavēto; taču pēc dažām stundām mani pārvarēs apātisks miegs un melanholija un vienaldzība, un tad es atlūzīšu aizmigšu, un pamodīšos skumjš, bezpalīdzīgs un nokavējies. Neko nepaveicis. Neproduktīvs un bezjēdzīgs. Kārtējo reizi. Atkal. Ha ha ha. LOL. Tā ir bijis tik daudz reižu. Muļķis. Es. Jo dzidrība jau nerodas tādos negulēšanas un alkohola un nikotīna eiforijas īslaicīgi izraisītos stāvokļos, bet gan sistemātiskas regulāras izgulēšanās, veselīgas barības, spraigas intelektuālas un atslābinošas fiziskas aktiviātes periodos. Arī tā ir bijis =)

P.S. Sen, sen atpakaļ man bija vīzija (skaidrā prātā, nomodā, bez jebkādu vielu ietekmes) par to, ka es atrodos bezsvara stāvoklī dzidri gaišzilā kristāla kubā, mans prāts ir modrs, redze asa, apziņa skaidra, ķermenis viegls. Kā es alkstu šāda stāvokļa.

P.P.S. Āaaaaāāāā'āa'āaāāāāaaaaa111111!!!1!11!!