Mangaļsalas jūras smilšainā kulminācijas turpināšana 11 km garumā
Aizgāju līdz automašīnai, ieslēdzu. Notika maģija. Reāli maģija, jo pamatskolā es skaidroju iekšdedzes dzinēja uzbūvi un dabūju par to visaugstāko atzīmi, tomēr, gadiem iejot mana pārliecība par manām zināšanām zūd. Vienkāršs eksperiments: aizejiet uz Mežaparku un pamēģiniet uztaisīt iekšdedzes dzinēju. Tas vienkārši nav iespējams. Tur ir kaut kāda maģija, fejas un maģiskie putekļi.

Vārdu sakot, raustīju stūri un stumdīju pedāļus, kustināju ātrumkloķi un nokļuvu Mangaļsalā. Pa ceļam piestāju Rimčegā, kurš netāļi no Mežaparka, nopirku plakanos čipsus ar sarkano piparu garšu, minerālūdentiņu, un protams alkoholisko kokteili Džins AR Tōniku 14 grādi. Un vēl Mentos, nevis popsīgho huiņaino krāsaino, bet augstdzimuši zilo mentōla. Un nokļuvu Mangaļsalā, pieturā "Nometne", netāļi no tās, autostāvvietā.

Vispirms ieelpoju skurbinoši smaržīgo mežu, skrēju, tad pludmale un mērķis, virziens. Ar piebriedušajām zolēm glāstīju miklo mōlu, ar karstajiem pirkstiem pieskāros slapjai piebriedušai bākai! Ar seju piekļāvos miklajai gaisa strāvai, kamēr vijīgie viļņi kaislīgi šalkoja. Atskatījos un koķeti mirgojošajām navigācijas uguņu acīm, pamāju pavedinoši miglas matus atmetošajai radara antenai. Pēc dažiem kilometriem biju gatavs, izģērbos pavisam kails, sparīgi iegāju jūrā un nervu galiņi dziedāja saldo kulminācijas dziesmu! Jūtos tik laimīgs, tik priecīgs par šo endorfīnu injekciju.

Endomoņģika maršrutiņš — 11,4 km.

Nokļuvu nokausēts kolhozā atpakaļ, ieliku mazgāties drēbes, dzeru alkoholus un nu jau daudz optimistiskāk gaidu rītdienu.