sekundārās lieldienas pirmdienā
Piecēlos plkst. 13.00. Taisīju rīsus ēst, tiku mazliet samulsināts, kuram gan vajadzīgas durvis, vai ne...
Atnāca
ziimogvasks pēc matu griežamās mašīnītes.
Vispār tāda dīvainīgi apātiska sajūta. Skatos youtūbē klipus par datōru vēsturi... Īstenībā tas ir tik paradoksāli, ka vienmēr aizmirsu, ka šādos brīžos es taču varētu darīt dajebko, ko vēlos, jo tāpat neko produktīvu nepadarīšu, un kādēļ tad neiepriecināt sevi? Bet tas kaut kā vienmēr aizmirstas. Vēl arī par vakardienu mieles... tā vietā, lai pateiktu "nē", kaut ko čakarējos. Vēl labāk, protams, būtu "nē" teikšanas vietā pateikt "jā".
Iedzēru vienu aliņu, vismaz tik daudz enerģijas radās, lai noslaucītu galdu / datoru un izsūktu ar putekļusūcēju istabu :-)
Tagad doma ir iepļaut mazliet šņabīti un aiziet paēst un iepirkties. Manuprāt, lieliska doma.
Un vēl es ļoti ļoti gribu šovakar laicīgi aiziet gulēt un rīt laicīgi piecelties. Nu tā ļoti, ļoti, ļoti.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: