Paēdu Frabrikā, sēžu, lasu internetus, yay, pirksti niez kauč ko padrukāt
Kā jau bija teikts, darbā interneti ar darbu nesaistītie man tagad ir no-no, un to nevis kāds pateica, bet es bļe.

— — —

Kā es forši 4 stundas nomočīju darbiņā — nu reāli, kad iekšēji esmu gatavs uz atlaišanu (btw. neviens tādus mājienus man nau devis, gluži otrādi, pirms 3 nedēļām (vai 2, tas bij sen), pat teica, lai es nomierinoties.

Vārdu sakot, kad ir vienalga, tad tā strādājas — jo vairs nekas netraucē. Vispār nekas. Ir kompis, kōds, un es. Un mūzika austiņās — un šokolāde blakus — un tēja krūzē. Un vienalga, kas būs pēc nedēļas, dienas, stundas. Atvērās man šodien visas čakras.

Tas ir vecs storijs, man tā jau 2 vai 3 darba vietās bija. Vārdu sakot, strādāju, strādāju, pa lielam visu padaru lēnām, bet visādas neatrisinātas problēmas krājas pamazām. Tad iesniedzu atlūgumu, paliek mēnesis, ko nostrādāt. Un kas tie bija par mēnešiem! Pēkšķi viss sanāk; pēkšņi ar kolēģiem rodas sadarbība; pēkšņi pats sajūtos tik gudrs (stāstot jaunajiem pienākumu pārņēmējiem par lietām). Ha ha. Lūk, fatālisma spēks, nekad nevērtējiet par zemu cilvēku, kuram jau viss ir vienalga.

— — —

Šodien sanāca atnākt uz darbiņu plkst. 13.30. Sākas mums te darba laiks plkst. 9, ja kas. Nu lūk. Gadās tā. Jāsaka, ka principā varēju atplēst acis, nenomazgāties, jozt pusaizmidzis uz darba vietu — un būt tur ap 10-iem. Bet bļe apnika seu melot. Atnāktu es nelaimīgs, sāktu no bēdām lasīt internetus, sapistu (iztērētu) visu kognitīvās kapacitātes rezervi, un kas būtu tagad? Tagad es būtu neko nepadarījis, nelaimīgs.

A es vot neskrēju uz darbu. Aizgāju uz Čili picu, garšīgi paēdu, padzēru kapučino, padrukāju cibai drazburtiņus. Nopirku biļeti uz baletiem. Izlasīju e-pastus (mind you, man taču raksta cilvēki, piemēram atsūta laulības šķiršanas iesniegumu veidlapas, zinājāt, ka valsts nodeva par laulības šķiršanas pieteikumu ir Ls 100?). Labi atpūtos. Un eifōrija (neizgulēšanās + kafija + muzončegs) mani nomierināja. Atnācu tad uz darbu, saņēmu klasiskos kolēģu skatienus ("atvilkās beidzot"), iečatoju ar projvadu korporatīvajā čaķegā (žēl pilnīgi čakarēt tādu labu cilvēku, bet... es nevaru teikt, "tā nau mana vaina"), ka viss ir slikti, ka šodien nebūs pabeigta tā tāska, ko vajag. Pajautāju, ko man tagad darīt: vai mēģināt nospraust nākamos nereālos termiņus (piebilstot, ka tādā gadījumā varu uzreiz iet mājās, jo jēgas tāpat nebūs) vai arī aizmirst par visu un tikai kodēt. Sagadījās tā, ka varēju aizmirst un kodēt. Un uzkodēju, pabeidzu. Tā lūk.

— — —

Es tak tajā savā istabā nevaru normāli izgulēties — vēlu pats eju gulēt; tad vēl pirms gulēšanas pamoku sevi fiziski ar vingrošanu (a to nevajag darīt, orgānismam vajag laiku, lai nomierinātos), tad vēl jauki brutālais Brīvības ielas troksnis (ja es pats nebūtu izsitis viena loga rūti, tad droši vien būtu klusāks. Tā vot arī neizguļos. Un nevāru putru no rītiem (ar dažiem izņēmumiem).

— — —

Te viens faktelis no manas "dzīves," lai visi saprastu, ka man toč ir zajobi, ko risināt, nevis es te ākstos.

Es 7 gadus "mācījos" Latvijas Universitātē, Datorzinību fakultātē, izmācījos (noliku eksāmenus) vārdu sakot apmēram 2 kursus.

Maksas grupā, mind you, un katru semestri pogāju naudu, vispirms 200 Ls, a pēc tam i 400 (ja nemaldos). Un tā bļe 7 gadus, un neviens suka nepienāca klāt apmēram pēc 2 gadiem un nepateica: "Puisīt, teu nesanāk! Pis Tu labāk nah no universitātes, padari dzīvē ko citu". Vot tā, neviens tā nepateica. Droši vien klusībā ņirgājās, es arī ņirgājos par tādiem tipiem, tikai es tagad vairāk ar smaidu, jo nu... gan jau pieaugs, gan jau pieleks.

Tad vēl tas jobanais teātris katru semestri, kad bija jāpilda parādu lapa (nenoliktos eksēmenus) pie Ā. (savējie sapratīs) un jādreb, vai izmetīs, vai nē, vai vai vai. LOL, tad tagad es labi redzu, visiem bija pohuj, a ja maksas grupā mācās, tad vēl jo vairāk. Un atkal: nepateica neviens: "Nu, nesanāk Teu, bet tas nekas, viss būs labi".

Morāle stāstam? Nau morāles! Diplōma man arī nau. Tā arī dzīvoju.

— — —

Labi, tagad jāpalasa freidlentē, kāda te drāma Brīvības ielā bija pagājušo nakti, es jau domāju ka tie bij mani murgi, a izrādās, ka toč kaut kas esot bijis. Jobanā, ir rez cilvēki ar DZĪVI un ar EMŌCIJĀM, ne tā kā es, fantastiski, pilnīgi kā paviesojos uz citas planētas, kur ir darbība un jūtas un vispār.

— — —

Baigi patīk sondziņš "Stripped" (šoreiz Scooter izpildījumā). Vot tas arī ir par mani. Vot es arī sevi pamazām stripoju no saviem zajobiem. Lēni sanāk, bet tas nekas. Man, ziniet, gads vai 7, maz nozīmē. Manā visumā viss mainās lēni.

— — —

A es skaidrā esmu tagad. Tikai laikam 2 kafijas un 2 baltās tējas krūzes un 1 Tereško mieram un miegam. Haha.

— — —

Kaut kad uz kaut kādu Forum cinemas filmu jāaiziet, man jau 3 bezmakas ielūgumi sakrājušies (tas nekas, ka 2 kaut kur mantu kastēs padirsušies, atradīšu, ja vajadzēs). A to beigs Avatarčegu rādīt un varēšu būt kā lohs tikai 1 reizi to noskatījies.

— — —

Y SO SRS :-D
Visiem pohuj!