Beigtās rītdienas līķītis nospiež svabadā gara lidojumu
Visvairāk šobrīd nomāc apziņa, ka savu jauko rītdienu es jau esmu nogalinājis. Nebūs jaukas rītdienas, jo, lai tāda būtu, bija jāiet gulēt plkst. 22.00. Bet nav zvanīts, ka būtu spējis aizmigt. No future.

Ziemā biju izveidojis man dienas ritmu, kad cēlos mazliet pēc plkst. 5-iem. No rīta. Attiecīgi gultā biju jau plkst. 21. Un jutos labi. Tagad tas atkal ir izšķīdis.

Laikam biju izdarījis kļūdu, pārāk ātri [at]sāku strādāt. Bet, tas atkal ir jautājums par prioritātēm. Darbs vienmēr ir labs. Darbs ritmizē, harmonizē, gandarījumizē. Tātad kļūda tā nav.

Neiešana uz darbu nav risinājums. Been there, done that. Pagājušonedēļ. Kad vispār necēlās rokas neko darīt. Bet rokas taču bija tepat. Smadzenes arī. Tur kaut kas cits pie vainas.

Tātad, jau tagad un te es varu izlemt, kā būs. Kas būs. Tikai ... baidos? šaubos? ka nesanāks? Bet... ja nu sanāk?

Cilvēks jautājums. Cilvēks neproduktīvitāte. Cilvēks - vat ze faks.