Par sestdienas nakti watefakaino, manai būtībai īsteni atbilstošo
Kino Rīga rādītā japāņu filma bija vienkārši ŪBER.

Kamēr skatījos filmiņu, AJJS man sūtīja SMS-us, kas to jau bez tā lieliski eksitenicālo filmu "Vardarbīgais policists / Violent Cop" padarīja vēl sirreālāku. Bļe, vēl pāris tādas filmas, un es vairs nespēšu bez vemšanas skatīties Holivudas moderno produkciju! Piekaušanas ainas tik naivi reālas, kā dzīvē. Puse zāles lietoja allkholu, tas bija tik ņirdzīgi, ka pašā sākmā atskanēja tā forš'ā "Paukš" skaņa,ar kuru attaisa vīna pudeli, pēc tam masveidā skārda korķ'īšu atskūrvēšanas skaņas :-) Man pašam bija Jēģermeisterītis. Puslitrs.

Pēc filmiņas mazliet forši pakomunicēju ar AJJS (Apburoši Jauko Jauno Sievieti), padejoju laikam, uzvedos kā jau man pienākas, ne konstruktīvi, ne destruktīvi, kaut kā pa vidu, un aizgāju pusstundu pēc tam, kad pienāktos (kad pielokos, man nav mēra izjūtas ne komunikācijā, ne laikā).

Tad aizgāju uz dzertuvīti "Sapņi un kokteiļi", izlaku vienu dzērveņu Mojito (my favoourite) un iepazinos ar vienu potenciāli man derīgu meiču, padejoju no sirds (nācās atģērbties, lai nebūtu karsti), iepazinos, bet tad pazudu, jo... apnika.

Gāju mājās. Vienā Matīsa ielas pagalmā vienkārši apgūlos uz asfalta, no'bļāvos, ka atdodu sevi verdzībā jebkuram, kas mani ņems, pagulēju pusstundu uz auksta asfalta uz muguras; kāpņu telpā 2 (divas) reizes iedegās gaisma, bet neviena nenāca mani ņemt/glābt... palika auksti.

Aizgāju līdz policijas iecirknim netālu no Vidzemes tirgus; dauzījos pie metāla durvīm un spiedu namruņa pogu, viņi mani neņēma; neatsaucās. Pajautāju, garāmgājējiem, kā tikt iekšā, viņi ieteica izsist ar akmeni policjas busiņam logu, bet to es neizdarīju, jo 1) bruģa akmeni man neizdevēās izpilēst no kājuma 2) es pats esmu auto vadītājs un man liekas, ka sist logu autiņam ir vienk pretīgi un nožēlojami, tā vnk NEDRĪKST darīt

Aizmeimuroju līc Hesburgerma, npikrku burgeri, sapazinos ar tīņiem kkādā sakarā, atapzinos, atnācu Kolhōzā un tagad drukāu šo psto.

Kā man Sīrupiņ būt ar manu dzīvi un mani pašu, man skaidrā šī dzīve reibj un kad piedzeros tad laikam nemāku justificēt manu eksistenci vairs un ko lai dara.

Tgad iēšu gulēt un lai man Deivs stāv klāt rīt un atlikušājā mūžīņā. Jo pac es vairs sevi nevadu. Kas būs, tas būs.

Ā, un visu laiku vēl klausījos Kraftwerk --- loģikas un tehnikas, saprāta un industrijas bardu --- mūziciņu uz austiņām, bet viņa tikai uzlabo garīgo bet nepalīdz sā kt rīkoties pareizi šņuk.