Rīts, kad krīts jau murgus aizslaucīts
Pirms vairākām stundām pamodos. Gulēju tumsā, apātisks, atpūties, nespēdams piecelties.

Atcerējos šonakt redzētos ārkārtīgi kvalitatīvos murgus.

Melns, sēdošs kaķis ar vienu aci (kā Leela'i no Futurāmas), tā acs bija zaļa, liela, ar milzīgu, melnu, apaļu zīlīti. Ar hipnotizējošu un līdz dvēseles dziļumiem svilinošu skatienu. Kaķis bija ļoti viltīgs, tas jebkurā brīdī mācēja konvertēt savu monoaci uz divām parastām acīm, tāpēc neviens man neticēja, kad es rādīju un stāstīju par šo kaķi.

Vienā brīdī no virtuves (abstraktas, nesaistītas ar reālo dzīvi) sienas izgāzās apmetums, ķieģeļi un zārks; zārka vāks sašķīda pret grīdu un izrādījās, ka zārkā guļ pussapuvis līķis, klāts ar smirdīgu gaļu. No acs dobuma ar pretīgi žļurkstošu skaņu izrāpās, ar pūlēm izspraucās, kaila, bālgana, tumīgi ļumīga resna žurka, kura acīm redzot bija ēdusi sapuvušās smadzenes. Žurka mokoši lēni un smirdīgi aizrāpās (viņa bija pārāk pretīga, lai to nosistu) aiz virtuves skapīša, un vienā brīdī kļuva absolūti skaidrs, ka ar līķi un sagruvušo sienu tiks galā atbildīgie dienesti, bet ar šo žurku būs jāsadzīvo viss atlikušais mūžs.

Tad vēl aina, kur man acī iedūrās vārnas knābis, jo rokas man bija sapinušās tīklā, ar kuru biju cerējis to putnu noķert, bet galva man bija pielipusi pie saulē sasilušiem sveķiem.

Sen nebiju tādus murgus redzējis.

Uzspiedu pults podziņu, sāka skanēt Radio Naba foršais raidījums "Bronhīts". Interesanti stāsta par izdevniecības "Tapals" izdotajām grāmatām :-) Sapratu, ka jau pusdienas laiks. Piecēlos. Plkst. 12.35. Uzvārīšu auzu pārslu putru, duša, paēdīšu — un soļošu uz darba vietu. To justify my existence.