interesants blogs. pašam ir bijis diezgan līdzīgi. es domāju, ka galvenā problēma ir tāda, ka dzīvē nav otras pusītes, netiek pavadiits laiks ar draugiem un paziņām un ir tikai darbs un pašanalīze. neviens normāls cilvēks tā nedzīvo. darbs nav dzīve, tā ir tikai iespēja pašrealizēties un nopelnīt naudu dzīvei - ceļojumiem, bērnu ratiņiem, sulas spiedēm u.tml. bez tam, pozitīvisms nevar rasties pats no sevis. tas drīzāk ir sekas nevis iemesls. materiālajā pasaulē ja esi sasniedzis mazāk nekā vienaudži un paziņas, piemēram, neesi nodibinājis ģimeni, sācis veiksmīgu biznesu, nopircis normaalu auto, tu neesi veiksmiigs lai kaa nemeegjinaatu to sev iestaastiit. jo zemapziņā saproti ka esi "luuzeris". dzīvē nav "shortkatu", tu nevari ieksheeji justies kaa abramovichs ja brauc ar e-talonu. vieniigaas iespeejas ir vai nu sasniegt kaut ko vai samierinaaties ka dziivee nesasniegsi to ko gribeetos vai arii ignoreet materiaalaas veertiibas. ieksheejo mieru var ieguut tikai celjot savu pashapzinju t.i. atrodot savu "odzinju" ar ko esi veertiigs - attistiit veiksmiigu karjeru, nopeelniit daudz naudas, appreceet skaistaako meiteni, pildiit kompaanijas "dveeseles" lomu u.tml. taa nu shii pasaule ir iekaartota..