Beigas labas, šodiena laba + virpuļteorija
Labi vien bija, ka aizgāju uz darbu tomēr :-)
1. Tika uzticēts paaugstas prioritātes darbiņš, kas jāpaveic uz ceturtdienu — izdarīju to šodien (jo biju tik priecīgs, ka nav ar to citu tāsku, kurš man tādu stresu uzdzen, jāķēpājas). Un tāda forša gandarījuma sajūta, un darot nejutu neko sev apkārt — ietiku plūsmā, murrr! :-)
2. Atnāca cilvēks painteresēties, kā man iet ar darbiem un ko es darot. Pastāstīju par to iekavēto tāsku. Man pat bija ko parādīt, es tur izrādās lielāko daļu esmu paveicis! Kā izrādījās, patiešām to uzdevumu nevar izdarīt perfekti, jo ir neskaidri nodefinētas prasības! Līdz ar to tika nostādīts mērķis uztaisīt kā ir, aprakstīt neskaidrās vietas un tālāk tā jau ir to citu cilvēku darīšana! Tā ka rīt man šis ieilgonis būs no kakla nost!
Par EPIC WIN to nesaukšu, bet nu "Everything went better than expected" gan. Tad jau redzēs, kādas sekas šim būs nākotnē — nododu savu likteni Providences gādībā, netaisos par to satraukties (tāpat neko nevaru vairs mainīt).
* * *
Patiesībā, ļoti labi, ka šī figņa notikās. Jo šis bija tipisks manas uzkāršanās gadījums, un šoreiz es tam varu izsekot no paša sākuma (es bieži uzkaros un jūtos nelaimīgs, bet parasti tā arī īsti nepiefiksēju, kad tieši un kāpēc lietas kļuva TIK sliktas).
Tātad, standarta shēma, kā iekrītu virpulī (spiral of death), šobrīd izskatās šāda:
1. Jūtos labi. Ir DARBIŅŠ (dajebkas, ko vēlos/ko man vajag padarīt).
2. DARBIŅŠ tiek mazliet nokavēts (vai nu objektīvu, vai arī subjektīvu iemeslu dēļ).
3. Sajūtos mazliet nelaimīgs (mazvērtīgs, stulbs, vājš, utt.) par nepadarīto DARBIŅU. Padaru mazliet DARBIŅU, bet, tā kā darot jūtos nelaimīgs, tad sāku prokrastinēt — darīt patīkamākas lietas. Jo ir taču absurdi un cilvēka dabai pretīgi darīt to, kas ir nepatīkams!
4. DARBIŅŠ vēl joprojām nav padarīts. Sajūtos vēl nelaimīgāks (mazvērtīgāks, stulbāks, vājāks, utt.). Tik mokoši nelaimīgs, ka par DARBIŅA darīšanu nav ne runas. Prokrastinēju.
5. Jūtos nelaimīgs, jo DARBIŅŠ nav padarīts. Atgriežos pie punkta 4.
Un tā punkts 4. atkārtojas arvien atkal un atkal un atkal, līdz prātā jau sāk nākt visādas melnas domas. Izeja tiek rasta tikai ārēju spēku rezultātā (kāds mani izglābj vai arī DARBIŅAM iestājas noilgums).
Ja prātā vērpjas kādi 5 šādi virpuļi, tad prāts būtībā tiek paralizēts, jo cilvēks spēj vienlaicīgi izsekot apmēram 5 — 7 objektiem.
Un šie virpuļi ir lipīgi, tie inficē ar negatīvismu arī pārējās domas, kuras it kā nav saistītas ar konkrēto DARBIŅU!
Faktiski, lai spētu no virpuļa izkļūt (jo iekļūšana tāpat notiek ik pa brīdim, jo punkts 2. ir ļoti slidens), ir jātrenē pašapziņa. Es esmu vērtīgs, gudrs, stiprs, utt. Jāsapot, ka nelaimīgums NAV saistīts ar DARBIŅU. Ka ne jau DARBIŅŠ vainīgs!
Esmu pārliecināts, ka psihologi droši vien šo zina jau ļoti sen. Visticamāk, elementāra lieta, raksturīga noteiktiem temperamentiem. Bet es vienmēr tik pats, pats...
* * *
Un ko lai dara, tāds nu esmu — tipisks melanholiķis. Toties es mācos ar sevi sadzīvot! Jo ne jau teorijas mani šobrīd interesē, mani interesē teoriju praktisks pielietojums: "uzhakot" mani pašu, lai dabūtu laukā praktiskus rezultātus!
Bez tam, melanholiskiem temperamentiem ir arī plusi :-)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: