qgmr101 (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} qgmr101) rakstīja,@ 2010-05-30 22:28:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Skriešana 2010. gada 30. maija (svētdiena) pusdienas laikā — PUSMARATŌNS!
ES ŠODIEN NOSKRĒJU PUSMARATŌNU (21 KM)!!! Pirmo reizi mūžā!!!
Tātad:
— distance: 21 km
— laiks: 1 stunda 50 minūtes
— vidējais ātrums: 11,45 km/h
— diennakts daļa: plkst. 12.00 — 14.00
* Skrēju Mežaparkā pa CitySport Nike+ “Bauda skriet Mežaparkā” treniņu trasi, tā ir 5 km gara ar attāluma atzīmēm ik pēc 250 metriem.
** Gaisa temperatūra 18 grādi, debesīs baltie (gubu) mākoņi, kas apmēram 50% laika aizklāja sauli, neliels, vēss vējiņš: ideāls laiks skriešanai.
*** 1h pirms skriešanas apēdu banānu un 2 tējkarotes medus uz sausmaizītēm un izdzēru no 1 citrōna izspiestu sulu, vairāk neko. Tīrā veidā man medus liekas nedaudz par saldu, bet uz tādas kraukšķīgas sausmaizītes ir pats labums. Medus ir daudz labāks par šokolādi, vēlreiz saku paldiesminikin par medus ieteikšanu ^_^
**** Skrējiena laikā dzert negribējās. Tā nu arī neko nedzēru. Nebija jau arī, ko dzert :-)
— — —
1. Sākotnēji biju domājis skriet 2 apļus jeb 10 km. Noskrējis 2 apļus, jutu, ka gribas vēl skriet... un skrēju :-) Jau 3 apļa sākumā zināju, ka būs 4 — ierunājās iekšējais velniņš.
2. Kā jau biju lasījis (laikam pie Ogļu vīra — Oreman’a), pēc apmēram 40 skriešanas minūtēm, ap devīto kilometru, kaut kas mainījās organismā: uz pakauša brīžiem parādījās zosāda, iekšējie orgāni kļuva tādi kā cietāki, sāku tos just (bet ne sāpīgi); vispār izjūtas kaut kā mainījās. Interesanta sajūta.
3. Tā reāli pagrūtāk kļuva apmēram ap 18 km, kad sāku just arī gūžu locītavas :-)
4. Īsti nomocījies nejūtos, piemēram uz 5 stāvu uzkāpu mierīgi. Jūtu ceļus — jo mans solis nav īsti pareizs, tas ir pārāk smagnējs, pārāk daudz uz papēdi. Domāju, ka ar laiku solis noslīpēsies un kļūs mīkstāks. Reāli domājot — ja nebūtu atsperīgie skriešanas apavi, es nekur tāļi nebūtu ticis ar tādu soli. Tehnolōģijas strādā!
— — —
Ko tagad darīt, kā man tagad būt? Pieteikšos uz pirmo 1/2 maratōnu, uz kuru varēšu tikt, un man būs oficiāli apstiprināts rezultāts.
Citādi es vienkārši neticu pats savām acīm un izjūtām! Es, kurš skolā mocījās ar 1800 vai cik tur metriem un arī pārējās skriešanās; es, kurš nebija skrējis 10 gadus; es, kurš skriet sāka tikai apmēram pirms mēneša! Un 21 km. Neticami!
Vispār šie fiziskie vingrinājumi padara mani pazemīgāku — es saprotu, ka rezultāts nav īpaši augsts, salīdzinājumā ar citiem; taču šī ir pozitīva pazemība, jo es redzu, ka ir kur augt, un šī augšana pamazām arī notiek :-)
ES ŠODIEN NOSKRĒJU PUSMARATŌNU (21 KM)!!! Pirmo reizi mūžā!!!
Tātad:
— distance: 21 km
— laiks: 1 stunda 50 minūtes
— vidējais ātrums: 11,45 km/h
— diennakts daļa: plkst. 12.00 — 14.00
* Skrēju Mežaparkā pa CitySport Nike+ “Bauda skriet Mežaparkā” treniņu trasi, tā ir 5 km gara ar attāluma atzīmēm ik pēc 250 metriem.
** Gaisa temperatūra 18 grādi, debesīs baltie (gubu) mākoņi, kas apmēram 50% laika aizklāja sauli, neliels, vēss vējiņš: ideāls laiks skriešanai.
*** 1h pirms skriešanas apēdu banānu un 2 tējkarotes medus uz sausmaizītēm un izdzēru no 1 citrōna izspiestu sulu, vairāk neko. Tīrā veidā man medus liekas nedaudz par saldu, bet uz tādas kraukšķīgas sausmaizītes ir pats labums. Medus ir daudz labāks par šokolādi, vēlreiz saku paldies
minikin par medus ieteikšanu ^_^**** Skrējiena laikā dzert negribējās. Tā nu arī neko nedzēru. Nebija jau arī, ko dzert :-)
— — —
1. Sākotnēji biju domājis skriet 2 apļus jeb 10 km. Noskrējis 2 apļus, jutu, ka gribas vēl skriet... un skrēju :-) Jau 3 apļa sākumā zināju, ka būs 4 — ierunājās iekšējais velniņš.
2. Kā jau biju lasījis (laikam pie Ogļu vīra — Oreman’a), pēc apmēram 40 skriešanas minūtēm, ap devīto kilometru, kaut kas mainījās organismā: uz pakauša brīžiem parādījās zosāda, iekšējie orgāni kļuva tādi kā cietāki, sāku tos just (bet ne sāpīgi); vispār izjūtas kaut kā mainījās. Interesanta sajūta.
3. Tā reāli pagrūtāk kļuva apmēram ap 18 km, kad sāku just arī gūžu locītavas :-)
4. Īsti nomocījies nejūtos, piemēram uz 5 stāvu uzkāpu mierīgi. Jūtu ceļus — jo mans solis nav īsti pareizs, tas ir pārāk smagnējs, pārāk daudz uz papēdi. Domāju, ka ar laiku solis noslīpēsies un kļūs mīkstāks. Reāli domājot — ja nebūtu atsperīgie skriešanas apavi, es nekur tāļi nebūtu ticis ar tādu soli. Tehnolōģijas strādā!
— — —
Ko tagad darīt, kā man tagad būt? Pieteikšos uz pirmo 1/2 maratōnu, uz kuru varēšu tikt, un man būs oficiāli apstiprināts rezultāts.
Citādi es vienkārši neticu pats savām acīm un izjūtām! Es, kurš skolā mocījās ar 1800 vai cik tur metriem un arī pārējās skriešanās; es, kurš nebija skrējis 10 gadus; es, kurš skriet sāka tikai apmēram pirms mēneša! Un 21 km. Neticami!
Vispār šie fiziskie vingrinājumi padara mani pazemīgāku — es saprotu, ka rezultāts nav īpaši augsts, salīdzinājumā ar citiem; taču šī ir pozitīva pazemība, jo es redzu, ka ir kur augt, un šī augšana pamazām arī notiek :-)
Nopūsties:
