Parunāsim par skriešanu. Kas šodien par gadu? 2019? Pirms pieciem gadiem mani ar sūdainu koku nevarētu piedabūt uz skriešanu, ok, varbūt pārspīlēju, sūdains koks būtu bijis labs motivators – ar velo labprāt (daudz un dikti), bet skriet kaut kur? Pasarg' dies'!
Tagad... nav jau gluži tā, ka viss būtu mainījies kā diena pret nakti, viss notiek pamazām un ar dažiem atkritieniem (piem., tagad janvārī pa ledu skriet galīgi nebija nebija vēlēšanās, vienkārši potītes sāka sāpēt no tās slidenās slodzes, vairākas nedēļas vispār neskrēju), tomēr tagad pavisam cita lieta. Esmu atklājis pašsaprotamo, ka tas ir lēts un gandrīz vienmēr pieejams veids, kā uzturēt sevi formā, un vienmēr ir vieta izaugsmei, ātrāk, tālāk, ilgāk. Pēdējos 3 gadus skrēju Rīgas maratonā 10K distanci, bet bez īpaša progresa, vienmēr ap 1h, toties pieradinājos pie šī... dzīvesveida, ja tā to varētu nosaukt.
Šogad esmu pieteicies diviem pusmaratoniem, pusi Rīgā un pusi Kauņā, un joprojām esmu pārdomās, cik ilgā laikā būtu reāli sagatavoties līdz pilnam maratonam, droši vien būtu prātīgi ieplānot gada laikā uz nākamo Rīgas maratonu. Bet pirms pāris dienām gāju skriet vakarā un kaut kas šķita nojucis gan ar telefona GPS (un viedaproce vispār noplīsusi un remontā), gan ar iekšējo personīgo kilometru izjūtu, tā rezultātā gāju skriet 9 km un tā vietā noskrēju gandrīz 15 km, savukārt tempa ziņā visu laiku šķita, ka Endomondo (ik pēc minūtes) ziņo par dīvainiem un neticamiem tempiem, pašam visu laiku sajūta, ka kustos pārāk lēni, un tik spiedu tempu, līdz galā izrādījās, ka gandrīz par 5 minūtēm esmu uzlabojis savu 10K personīgo rekordu. Droši vien palīdz tas, ka vairs tiešām nav sniega un ledus. Nu, motivācijas uzturēšanai un kopējai fiziskajai labsajūtai tas noteikti palīdz.