Labvakar, cienījamie lasītāji un augsti godātie pārējie! Esmu atvēris cibu un vēlos pavēstīt, ka man iet relatīvi labi.

No līdzšinējā darba man visvairāk pietrūks kolēģi, ar kuriem var dzīt velnu, ražot neskaitāmus "skrienošos jokus", reizēm izlietot trīs skoča ruļļus kolēģa krēsla saskočošanai un nekautrēties no apgādes pasūtīt jaunus skoča krājumus vietā, reizēm iedzert alu, bet vienlaikus arī vienmēr labi padarīt darbu. Pietrūks arī lielas organizācijas relatīvā stabilitāte un tikpat relatīvā organizētība. Kas man nepietrūks – vāja iekšējā komunikācija (un man nav vienas pareizās atbildes), zemjostas joku pārbagātība (kas par daudz, tas par skādi), un iekšējās attiecībās pārmērīgā subjektivitāte un personīgā attieksme, kas ņem virsroku pār loģisku un racionālu rīcību. Nepietrūks arī apsolītās, bet neiespējamās izaugsmes iespējas.

Kopš iesniedzu atlūgumu, galvā tāda brīvības sajūta (jau divas nedēļas pagājušas kopš fakta), un uz darbu tagad piestaigāju ar gaisīgu pofigismu (bet joprojām turpinu bārties uz kolēģiem, kuri lažo darbos, kas mani vairs neskars).

Par nākamo darbu publiskā ēterā vēl nestāstīšu, bet gan jau uzzināsiet. Grasās būt ļoti aizraujoši. Pilsētu pagaidām nemainīšu, apkārt gan kustēšos vairāk, apsolu.