tātad scenārijs:
es un mana caureja lidojam uz WC, ierasta rokas kustība pa gaismas slēdzi, gaisma parādās, gaisma pazūd, bļa
butaforiju izkārtojums:
telpa ir bez logiem,
bez tam, telpā, kas ir tieši blakus, arī ir izdegusi spuldzīte,
tātad darbība ar atvērtām durvīm neko daudz nemainītu
(ja ir vajadzība, kompleksi pazūd kā mazbijuši)
papildargumenti:
tumsā piemestos klaustrofobija,
nejauši (protams) izdarītu vēl kaut ko tādu, par ko pēc tam būtu kauns
darbība:
neierasti zibenīgais domugājiens lika paķert koridoram sagatavoto spuldzīti un mērkaķa ātrumā, klusībā lamājoties un vienlaikus koncentrējot vaigus, veikt inženiertehniskās darbības, tb atskriet ar krēslu, uzlekt uz krēsla, izskrūvēt skrūvītes, lekt lejā meklēt skrūvītes (pa grīdu, pa tumsu), paķert spuldzīti, lekt uz krēsla, skrūvēt spuldzīti, neieskrūvēt spuldzīti līdz galam, pabrīnīties, ka nedeg, skrūvēt vēl, aizmiegt acis (bailēs pēkšņi apžilbt), pieskrūvēt kupolu, uztraukties (vai sakarstošais kupols paspēs sakarst līdz maģiskajai nenoturēšanas robežai), lekt no krēsla, izlikt krēslu no šaurās telpas, ielidot atpakaļ telpā, aizvērt durvis, mesties uz poda un baudīt procesu
The End
Aplausi nebeidz rimties, lasītāji lauž krēslu (jā, jā, to pašu), bet galvenais varonis jau sāk uztraukties, vai nākamajā reizē nenotiks tas pats - tomēr tas pats, visticamāk, nenotiks, jo galvenais varonis ir šo to dzirdējis par varbūtības teoriju
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}