Gluži nav tā, ka dzīvojam mazpilsētā, bet uz to pusi velk. Vakar ieradāmies ar vilcienu, iekāpām pilsētas autobusā, lai brauktu mājup, meita nogurusi čīkst, diskutējam tā un diskutējam šitā, līdz vienā brīdī ievēroju, ka iepretī sēdošā igauņu skaistule uzkrītoši skatās un smaida. Pēc mirkļa arī sekoja jautājums, vai esmu tas un tas, ko varēju tikai apstiprināt. Izrādās, viņa bija atpazinusi mūs no bildēm, ko auklīte salikusi feisbukā, un citām "pazīmēm". Par šī notikuma sekām vēsture pagaidām smalkjūtīgi klusē.