Pēdējās darbadienas bijušas diezgan ekstrēmas, nav bijis tālu no tā, ka varētu teikt "darbadiennaktis" ar īsām pauzēm pagulēšanai un citām tādām neatliekamām vajadzībām, un tādos brīžos nāk pārdomas, vai tiešām šis ir tas darbs, ko es gribu darīt.

No otras puses, man labāk patīk "darbīgs darbs" ar mērenu adrenalīna līmeni. Joprojām atceros vienu no savām ekstrēmi mierīgajām darbavietām izdevniecībā, kur katru dienu bija viens un tas pats monotonais darbs, un katru dienu es burtiski migu ciet pie darbagalda, apguvu prasmes izlikties strādājam un nemanāmi snaust.