Daļa latviešu tik ļoti iekrituši valodas un kultūras (par ko pašiem nereti maz sajēgas) aizsargāšanā, ka tiešām aizmirst vienkāršas cilvēcīgas vērtības.
Man vīrs ir krievs, ģimenē runājam vienkārši katrs savā valodā, valoda ir daļa no mūsu identitātes un saprasties šī atšķirība netraucē. Ar kolēģiem latviešiem viņš runā latviski, ar krieviem - krieviski. Pati, kad strādāju par tulkotāju, ar blakus sēdošo kolēģi - krievu - runāju krieviski, viņš ar mani latviski. Treniņam. Ar vīra radiem, kuri gados jauni, sarunājamies latviski, ar omītēm runāju krieviski.
Man tas šķiet tikai normāli. Man krievu kultūra ir interesanta, tā ir bagāta, mazliet eksotiska. Tāpat neaizmirstu arī latviskās paražas. Mums ir divpusēja ģimene.
Man ir laimējies - ar etnisko naidu nesaskaros. Man tiešām nav nācies saskarties pret mani kā latvieti agresīvi noskaņotu krievu, vai kādu latvieti, kas nosodītu manu laulību ar krievu.
Es pieļauju, ka liela nozīme ir mūsu pašu attieksmei. Jo mēs vairosim pozitīvo pieredzi, jo vairāk cilvēku sapratīs, ka cita valoda vai kultūra mūs nespēj tā apdraudēt, kā baidāmies. Apdraudējums nāk no pašu naida un agresijas.