Kas man patīk šajā jaunajā dzīvē — varu pievērsties savam dabas drauga aicinājumam un šķirot atkritumus, turklāt, piemēram, taras nodošana ir gandrīz aizraujošs process. Šai nelielajā pilsētā esmu pamanījis vismaz 3-4 taras nodošanas automātus un es nemaz neesmu vēl bijis visur.

Mazliet satraucos pirms pirmās sastapšanās ar taras automātu darbībā, bet tas izrādījās šausmīgi vienkāršs, pat pārsteidzoši vienkāršs, ar visu to, ka automāts pats šķiroja nododamo mantu.

Galvenais, nenoplēst etiķetes daļu, kur norādīts taras veids (un laikam svītrkods, bet to es tagad bez pamācības pie rokas nepateikšu), un tad automāts pats sagroza pudeli/bundžu tā, lai to atpazītu un iesviestu dziļāk pie sevis.

Pēc visu pudeļu salikšanas iekšā piespied vienīgo pogu un ar izdrukāto čeku rokās priecīgs dodies uz veikalu, kur to nopīkstina īgna mahimas pārdevēja (tās gan viņi laikam importē no Latvijas vai Lietuvas). Iegūtais finansējums: teju divreiz lielāks kā Latvijā par vienību, turklāt Latvijā, cik zinu, par plastmasas pudelēm naudu iegūt nevar, un vienīgais manis ievērotais taras automāts ir šausmīgi foršā vietā, Origo pie Rimi ieejas, kur vienmēr ir kā piebāzts ar cilvēkiem un kur tāds viegli kompleksains cilvēks neies krāmēties ar tukšo taru.

Šitais taras automāts, kur es šodien viesojos, ir izvietots atsevišķā mahimas piebūvē, un starp visiem citiem informatīvajiem instrukciju papīriem pie sienas bija pielikts arī brīdinājums, ka durvis automātiski aizveras plkst. 21.00, bet nojaušu, ka visi nav tik uzmanīgi instrukciju lasītāji un kāds droši vien bija palicis iekšā pēc šī laika, jo durvis bija izlauztas no eņģēm. Hehe.