No Valmieras līdz Rīgai atvedu divus jaunus igauņus, kas ar stopiem dodas uz Spāniju, bet Latvijā esot pirmo reizi (vismaz viens no viņiem). Pa ceļam man radās ideja, ko viņiem arī izstāstīju un kam viņi pēc neliela apdomāšanās laika arī piekrita, tad nu izsēdināju viņus piemājas pagalmā un atvēlēju dārzā pleķīti teltij (iekšā man te nav vietas, pat ne uz grīdas, atvečaju).

Šamie bija 2 h nosēdējuši ceļa malā tur pie Valmieras, un, tā kā jau sāka krēslot, bija jau ieplānojuši taisīt nometni turpat ceļmalas krūmos. Rīgā pa nakti palikšanai viņiem laikam nebija konkrēta plāna.

Nesaki hop, kamēr nav pienācis rīts, bet pagaidām man tā piesardzīgi šķiet, ka izdarīju labu darbu. (Pieredze gan rāda, ka labie darbi nepaliek nesodīti, un no paaudzes paaudzē tiek nodota tālāk metafora, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli, bet cerēsim uz to labāko. Optimisms nevaid miris.)