Par ikdienišķo, ko var uztvert arī mazliet simboliski, vispārināti vai kā nu kuram vajag.

Šodien braucu ar riteni garām Uzvaras parkam, tur jau svinības sākušās. Tā nu sagadījās, ka Slokas ielas autobusu pieturā satiku vienīgo man pazīstamo "pārliecināto komunistu" (tā viņš pats par sevi jau gadiem). Mans riteņbraukšanas treneris, ar kuru savulaik deviņdesmitajos cik simti kilometru noripināti, tagad jau esot pensijā, sēdēja tur tā pieturā viens pats, tumšās saulesbrillēs un Georga lentīti pie krūtīm. Aprunājāmies, iepazīstināju viņu ar jauno paaudzi, kas samulsusi sēdēja uz velokrēsliņa un neteica ne vārda. Gandrīz visu sarunu, kā vienmēr, viņš ar mani runāja latviski, tad laikam kādā brīdī attapās un pārgāja uz krievu valodu, bet turpinājām tikpat draudzīgi. Kā vienmēr pāris minūtēs bezmaz visu dzīvi paguvām pārrunāt, viņš paguva izstāstīt, kā dēlu viens audzinājis (dēls kopā ar mums trenējās). Aicināja mani ciemos rītvakar uz desmitiem, kad salūts būšot — viņš turpat blakus Uzvaras parkam dzīvo, atceros, ka viņam dzīvoklī vienmēr bija miljons velosipēdu, detaļu utt., vienmēr ar tēju cienāja, bet, kad es jau biju beidzis savu "karjeru", ir gadījies arī ko stiprāku kopā ar viņu iedzert. Vārdusakot, aicināja ciemos, pie viņa "krievi ciemos braucot", tur pagalmā liekot mašīnas, kopā iedzerot, lai es droši braucot.