Šodien viens dzīves posms nolauzts.

Reizēm ir tā, ka tā uzreiz tajā dienā nesaproti, ka tā ir vēsturiska diena, bet šodien ir tā diena, kad jau no agra rīta līdz šim vakaram man ir bijis skaidrs, ka šī diena tiks iecirsta skurstenī un vēl tiks pieminēta (tas nekas, ja niansēs neatcerēšos).

Aiz stresa un satraukuma (un aiz kafijas ar bulciņām) uz pēcpusdienu sāka sāpēt vēders.

Toties cik labi tagad vakarā iegāja iekšā stiprināta kola, tā kā medusmaize...