Labvakar!
murks gan zinās precīzāk (ir vai nav), bet sajūta (un "lauka novērojumi") liecina, ka ārā pilmēness.
It kā nekas Tāds nav noticis, bet pa šo dienu stress sakrājies tāds, ka nevaru atiet, sēžu pie datora tāds mazliet uzvilcies.
1) No rīta sinhronā tulkošana — normāla tēma, pirms pasākuma stresa nekāda, tik vien kā — kā paspēt uz autobusu. Pa ceļam autobusā vēl paspēju palasīt Anšlava E. spiegu romānu un paklausīties sākumskolas skolnieciņu politiskās diskusijas augstos toņos (Repše! Dombrovskis! Slakteris! un tik tā tālāk viņi tur mērījās ar politisko "jēdzienu" nosaukšanu). Nonācis laicīgi galā, viss tāds mierīgs un nesatraucies, satiku pārinieci, kuras sākotnējo satraukumu pamazām pārņēmu uz saviem pleciem, kad izrādījās, ka aparatūras daļa, kas provaidē skaņu manām austiņām, brīžiem pārstāj funkcionēt. Tas izpaudās tā, ka es tulkoju, tulkoju, tulkoju un tad pēkšņi teikuma vidū palieku bez skaņas no zāles, un tā vairākas reizes. Līdz pirmajai kafijas pauzei, kad skaņu inženieris nomainīja manu iekārtu, es jau biju izstrādājis sistēmu — galda vidū turēju papīra lapiņu, kuras vienā pusē lieliem burtiem "NAV SKAŅAS" un otrā pusē "TAGAD IR OK", pēc vajadzības plivinot to pārinieces un skaņu inženiera virzienā. Galu galā atmetu vadu eksperimentiem ar roku un, piem., ar spēcīgu akcentu apveltīto čehu runātāju tulkoju, pa pusei uzgūlies uz galda, runājot pārinieces mikrofonā. Beigās gan visi likās apmierināti, izņemot nobažījušos skaņu inženieri.
2) Dienas vidus būtu raksturojams kā "Nacionālās bērnu audzināšanas īpatnības" — ar ierašanos tukšā bērnudārzā. Pēc neilga mulsuma atradu visus mazuļus guļam otrajā stāvā, un savu miegaino vedu mājās, kur savukārt veicu pārdomas, cik veselīgs gan ir aspekts, ka dienu iepriekš biju vērojis, kā tie daudzie mazuļi tur klepo, šķauda un puņķojas ap launaga galdu.
3) Tad pienāca vakars un laiks doties uz konsekutīvo tulkošanu vēlajā seansā. Laicīgi ieradies notikuma vietā, gandrīz netiku ielaists, jo kinoteātri apsargājošā tantiņa spītīgi centās pārliecināt mani, ka filma jau sen beigusies un "visas tikšanās ar režisoru" notiekot blakus esošajā restorānā, kur nudien ļaužu bija ka čum un mudž. Pēc brīža, ko biju pavadījis, vicinot savu caurlaidi un zvanoties pa telefonu, visu noskaidroju, nonācu vienā āfterpārtijā, kur tiku pie nelielas kūkas un uzzināju, ka visi bijuši sajūsmā par Roberta Rubīna filmu "Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?" (25.09. būšot vēl viens seanss). Kad nu pienāca mana kārta tulkot pēc attiecīgā seansa beigām, jau pāri desmitiem vakarā, sāku sākt satraukties: a) tieši uz šo tulkojamo pasākumu bija ieradies visa lielā kinopasākuma Lielais Boss, b) no auditorijas trešās rindas mani laipni sveicināja divas skarbas kritiķes, manas dārgās studijubiedrenes. Pēcāk grimu pārdomās — kurš vērtējums (a vai b) mani vairāk satrauc... :)