Uzrotījis piedurknes, piesēdos pie datora, sačiņīju savu dīvaino interneta pieslēgumu, domās jau klabināju taustiņus, gaisā jau lidoja idejas. Gribēju mētāties ar uzvedinošiem jautājumiem par dzīves mērķiem, austiņās skanēja (joprojām skan) liriskā Air svilpošana iekš Alpha Beta Gaga. Lūk, es pats te pēdējās dienās atkal esmu pievērsies pārdomām par to, ko darīt ar savu dzīvi. Tas rezultējas* negulētās naktīs, piemēram, pagājušajā naktī līdz četriem to vien darīju, kā pētīju opcijas, sūtīju pieteikumus, atbildēju uz e-pastiem. Šodien ir neliels sasniegts rezultātiņš, bet vajag vairāk! Надо, Федя, надо!

Bet tad es saņēmu e-pastu, kas novērsa visas domas. Automātisks sistēmas paziņojums, ka tāds un tāds lietotājs tagad "seko" maniem ne pārāk interesantajiem tvītiem tvītu portālā. Pilnīgi noteikti viens no tiem, kas ar šādu "sekošanu" vnk piesaista sev uzmanību, aicina balsot un bla bla bla. Nokāva visu iedvesmu.

Tomēr, no otras puses, tas vārds un uzvārds atsauca atmiņā pelēkos deviņdesmitos, kad viens cits (noteikti cits) cilvēks ar tādu pašu vārdu un laikam tādu pašu uzvārdu mūsu rajonā bija veiksmīgs biznesmenis. Iepretī mūsu mājām viņš bija ierīkojis Kiosku, kādi tolaik bija populāri. Kaut kāda konteinera tipa celtne, kurai vienā galā bija skatlogs un kioskam rakturīgs neliels lodziņš, pa kuru jebkurā diennakts laikā varēja tikt pie pārtikas produktiem vai alkohola. Tā kā tas bija vietējais "nočņiks", tad tur visos diennakts laikos bija "dzīvība", tusiņi un tā. Pēc kaut kāda precedenta, kad kāds īpaši neveikls klients ar auto iebrauca Kioska priekšā esošajā nojumē, Kioska priekšā asfaltētais zālājs tika pie betona bluķiem. Vēl es no tiem laikiem atceros tādu urbāno leģendu - veiksmīgais biznesmenis, sauksim viņu par Normundu, bija arī liels alkohola cienītājs, kurš vēl šobaltdien mēdzot braukāt apkārt dzērumā. Bet urbānā leģenda ir par dragreisu. No Vācijas kāds bija atdzinis pāris bembjus (arī šādi "auto dzīšanas" biznesi pieder pie rajona vēstures un tā laika urbānās kultūras) un tie bembi kādā naktī tika iesvētīti uz mūsu platās un visnotaļ garās ielas. Runā, ka kilometru garajā posmā no Kioska līdz vietai, kur mūsu platā un visnotaļ garā iela sašaurinās, dragreisa dalībnieku ātrums sasniedzis ap 200 km/h, bet šaurajā vietā vienam no viņiem nav pieticis vietas uz ielas un tādā veidā gar zemi tika nopļauts apgaismes stabs, bet Normunda bembis pārvērtās pilnīgās lupatās. Kaut kādā veidā viņš bija palicis dzīvs.

Pelēkajiem deviņdesmitajiem beidzoties, Kiosks izbeidza savu darbību vai kaut kā tā. Lepnā fasāde ieguva naglotu dēļu sētas apveidu un par kādreizējo godību vēl kādu laiku atgādināja Kioska sētas pusē uz ilgiem gadiem noparkotais trolejbuss.

Arī man ir savs stāsts par Kiosku, ko mēdzu stāstīt tiem, kas atceras mūsu vidusskolas tusiņus. Rau, tajos laikos, nevaldāmajos vidusskolas gados es tiku bieži rīkojis tusiņus tēvamāju pagalmā — mums tur bija/ir neliela pirtiņa ar vienu vai divām tusiņu telpām, VEF tumbām (90 W) un reizēm vienvietīgu baseinu. Vienā no tādiem tusiņiem, kad nevienam no knapi pilngadību sasniegušajiem brašuļiem vēl nebija nekādas mēra sajūtas, uz rīta pusi bija beidzies viss — alkohols, nauda, saprašana par labo un kreiso roku. Mūsu stāsta varonis nekautrīgi apstaigāja viesus, ieskaitot knapi pazīstamas "ciema" skaistules, un pa visiem salasīja kaut kādu minimālo nepieciešamo summu kaut kāda alkohola iegādei. Lieki teikt, ka mūsu brašais varonis knapi turējās kājās, bet apņēmība doties uz Kiosku bija liela. Ar jauniegūto kapitālu viņš devās uz Kiosku, kaut ko iegādājās, bet atlika tikai izstreipuļot uz ielas, lai vērtīgais pirkums sašķīstu pret asfaltu un taptu par nelietojamu alkohola un stikla lausku maisījumu. Nez kāpēc likās iespaidīgs un vērtīgs stāsts, ar morāli.

---------
* precīzāks formulējums, iespējams, būtu "starprezultējas".