Vispirms pierakstu divus stāstus, kamēr (lai) neaizmirstas:

Reiz dzīvoja ļoti skaista meitene ar gariem nagiem, kurus viņa krāsoja, grauza, lakoja, un mīlēja iedzert saldu kandžu bez uzkodas, tomēr reizēm viņai gribējās vīrieti...

Pirmdien vēlu vakarā ezītis miglā apmaldījās, un teica: "Nu, zirdziņ, tev ir ziepes, jo ievārījums ar zirga āboliem [nepietiks]...

Tā ir mūsu jaunradītā tautas folklora, kuru mēs ģenerējām treju stundu atpakaļceļā - bijām noīrējuši "pazīstamu" VW busiņu, un tad tur ērti izvizinājāmies turp/atpakaļ par 12,70 no cilvēka, ieskaitot degvielas izmaksas. Tā kā busiņā ērti satilpst gan 8-9 jauna gadugājuma radi (ieskaitot neprecētos civillauleņus), gan visa iespējamā bagāža, veselu miljonu telšu un divus velosipēdus ieskaitot, tad jautrā kompānijā īsinājām laiku, spēlējot mutiskās spēles. Vispirms pieķērāmies spēlei numur viens - kāds nosauc alfabēta burtu un visi pa kārtai sauc lietvārdus, kas sākas ar šo burtu. Par laimi (vai tieši pretēji), dzīves pieredze mums bija iemācijusi pirms spēles gari un plaši atrunāt noteikumus - nu tur, saucam lietvārdus, bet ne īpašvārdus, pamazināmās formas ir aizliegtas (vēlāk gan radās papildinājums - izņemot, ja pamazināmās formas lietvārdam ir cita nozīme), vēlāk no spēles izslēdzām arī -šanas kā neīstus lietvārdus, un, nonākot līdz dažam labam svešvārdam, radās papildprasība - spēt izskaidrot svešvārdu, ja citi demonstrē neizpratni. Tehniskas dabas noteikumus (nu, tur - cik ilgi ļaujam domāt, kādā secībā "runājam" un kuros gadījumos izslēdzam no raunda) tagad nepārskaitīšu, vēl tik piebildīšu, ka šai spēlē lieliski pārcilājām gan vecvārdus, gan visa veida latvisku sarunvalodu (klaji barbarismi netika akceptēti, piem., "čuvaks" pie burta č, bet "čoms" derēja). Beigās gan radās interesants spēles organizatoriskās dabas papildinājums - šoferīc, kurš labprātīgi bija atteicies no dalības spēlē, lai koncentrētos ceļam, tomēr tika iekļauts līdzīgi kā VISIEM zināmajā spēlē "Gribi būt miljonārs" ir iespēja zvans draugam, resp., ja kāds spēlētājs nevar izdomāt sakāmo vārdu un citi jau sākuši skaļi skaitīt 1-2-3-4-5, tad šoferīts var iejaukties un nosaukt spēlētāja vietā - ja šoferītim ir idejas, protams.

BET... tā bija tikai pirmā spēle. Pēc tam, pēc kādas pauzes, pieķērāmies atmiņas trenēšanas spēlei - pirmais nosauc kādu vārdu, un nākamais atkārto pirmo vārdu un pievieno nākamo, veidojot sakarīgu teikumu (sk. ieraksta sākumā). Pirmo raundu es izlaidu, jo meita tā kā laidās gulēt, bet man tik ļoti iepatikās šī spēle (mirkli vēlāk pastāstīšu, kāpēc), ka pie meitas aizmigšanas uzreiz iesaistījos nākamajā raundā. Tā nu mēs tur ģenerējām tādas un citādas "pērles", kādas lasāmas ieraksta sākumā, bet es stabili vinnēju vairākus raundus pēc kārtas, līdz kāds no radiem atcerējās, ka es esmu tulks pēc dabas un šādi atmiņas vingrinājumi ir tieši mans lauciņš.

Tomēr tas ir tikai stāsts par atpakaļceļu, kas gan arī neiztika bez neforšiem brīžiem, kad busiņa atmosfērā sakarsusī meita atteicās turpināt baudīt šos pirts priekus, kas nogurušo līdzbraucēju nervus stipri pakutināja, ļaujot nonākt līdz neapdomīgiem komentāriem, dzēlībām utt. Bet nu tie ir dzīves sīkumi.

Savukārt mans mobila ir pelnījis atsevišķu rindkopu. Sestdienas vakarā konstatēju, ka esmu palicis bez šādiem tādiem personiski (ne kopistiski) lietojamiem produktiem - nu labi, labi, es te runāju vnk par alu, kura savējos krājumus biju iztukšojis jau piektdienas vakarā, bet lepnums liedza diedelēt alu vai citus dzērienus no citiem. Tad nu pēc nelielām tādām pārdomām devos ceļā ar velo cauri mežiem uz "tuvējo" mazpilsētu (apm. padsmit km). Šeit laikam vietā piezīmēt, ka šis mūsu vīkenda pasākums bija tāds tradionāls, ikgadējs radu saiets, kas mēdz notikt dažādās Latvijas vietās (precīzāk - Kurzemes vietās, es tak i' kurzemnieks!). Necivilizēto apstākļu dēļ es katrā mežu ceļu krustojumā apstājos, lai ar telefonā iebūvēto GPS atzīmētu telefonā iebūvētajā kartē pareizos punktus, kur jāveic, piem., pagrieziens pa labi vai pa kreisi. Tā nu es tur minos tos padsmit km savā nodabā, līdz nonācu galapunktā, mazpilsētā P., kur telefons ar manāmu būkšķi atsitās pret asfaltu un pārstāja funkcionēt kā parasts telefons - ekrāna malā ir neliels cokceris, gandrīz neko ekrānā nevar saskatīt, tomēr pats aparāts darbojas, varu saņemt zvanus, bet neredzu nekādu info par zvanītāju, nevaru izlasīt vai rakstīt īsziņas utml. Vārdusakot, "jauna ēra, jauna ēra", man tagad nav vispār nekādu normālu sakaru ar ārpasauli - piezīmēšu, ka šo ierakstu rakstu vnk iekš Semagic, kamēr neizprotamu problēmu dēļ atkal pazudis ir mans bezvadu rūteris no mana datora "redzesloka". Tātad - pagaidām nesūtiet man īsziņas, bet, ja (kad) zvanāt, nosauciet savu vārdu, identifikātoru vai vismaz zvanīšanas iemeslu, citādi pie katra neparastāka zvana (lasi — pie katras neparastākas balss) es mulsīšu, neko nesapratīšu, grauzīšu nagus un visādi citādi būšu samulsis.

Labi, miegs nāk, iedvesma aptrūka, bet neviens tāpat nevar neko no šī ieraksta izlasīt, jo es tak neko nevaru iepostēt. (Rakstu šo akurāt plkst. 0:54 svētdienas vakarā.)

Nepastāstīti palika stāsti par peldēšanos lielos viļņos ar spēcīgām straumēm zem tiem un neomulīgu iekļūšanu bedrēs starp sēkļiem, sarunām piķa mellas nakts vidū pie ūdenspīpes, jaunas blondīnes-neprecētas-ne-radinieces lenkšanu no neprecētu radinieku puses, trīs jaunu brašuļu labprātīgu ierakšanos pašizraktā bedrē mežonīgajā pludmalē, un neizbēgamiem novērojumiem par paaudžu nomaiņu radu vidū gadu gaitā. Neparādītas palika bildes.

Hmm. Semagic pats piekomplektējis šim ierakstam "current mood - accomplished". Lai nu tā būtu.