Atcerējos vienu nesenu braucienu vilcienā - braucam kaut kādā dienas vidū (vošem tādi normāli cilvēki vagonā, ne samiegojušies kā no rīta, ne noguruši kā vakarā, ne tusētāji kā vēlā vakarā, ne pensionāri kā priekšpusdienā tūlīt pēc darbalaika sākuma). Es lasu grāmatu, blakus viens čuvaks ar klēpja sunīti klikšķinās pa telefonu utt. Tad kādā brīdī vilciens apstājas pieturā (un iestājas mērens klusums), un no viena vagona gala pa visu vagonu atskan kaut kādi čipšu kraukšķi - tā mega skaļi. Un viss vagons sāk ķiķināt un saskatīties.