Lab, lab, man arī te vairāki ķipari un mazuļi ikdienā un visriņķī un visapkārt.

Par tēmu, paldies un padomāt — abpusēji. Es arī atsāku domāt par cibu, tās paņemto laiku, un tās nozīmi dzīvē vispār. Un arī putrojos ar viedokli.

Patecioties cibai, ir ļaudis, ko es piecu gadu laikā esmu saticis četras reizes, bet komunicēju regulāri — un, kaut arī no vienas puses ārprāts vaitatāvar kur iet pasaule, es sliecos uz to, ka "nu un?": tas gandrīz pilnīgi apmierina manu introversiju un niecīgo nepieciešamību pēc, well, dzīviem svešiem cilvēkiem ikdienā.

Un ir ārprātā lieliski cilvēki, ar kuriem tiekos semi-regulāri; vai es viņus būtu saticis bez cibas? Jā, noteikti, citos veidos, mazums kā ļaudis mūsdienās sakontaktējas.

Es arī kaut kā sev diezgan uzsveru to real-life ļaužu satikšanas aspektu, lai personāžs pārvērstos no "viena no" blogojošiem ezīšiem miglā un pieņemtu to dzīvā cilvēka apveidu, laikam.