Vakar noskatījāmies nepilnu pusi no 1930. gada filmas "Rietumu frontē bez pārmaiņām", otrai pusei bija grūti piespiesties. Tad nu ķērāmies pie 1942. gada "Kasablanka" (zem linka - filmas īsais kurss ar banijiem), šodien mēģinu saprast, kāpēc tā filma tiek uzskatīta par tik īpašu. Vai tāpēc, ka amerikāņus aizkustina stāsts par eiropiešu centieniem no kara pārņemtās Eiropas nokļūt ASV? (Tas varētu būt ticams skaidrojums, jo no kaut kā tas slavenais "amerikāņu sapnis" rodas.)

Toties pēc šitādu kara filmu skatīšanās un, iespējams, zemapziņā mītošo kara šausmu iespaidā (ā, nu vēl arī pie vainas rietumu sabiedrības apsēstība ar "11. septembri") vairs nevaru mierīgi uztvert zemu lidojošas lidmašīnas. Nesen pie mūsu miesta notika kaut kādas armijas mācības un vienubrīd pa mūsmājas logu skatos, ka uz mūsu pusi lido vairāku "kukuruzņiku" grupa (negribas to saukt par armādu). Uz sekundes daļu nopietni sabijos. Tas man atgādina arī mana vectēva (lai vieglas smiltis) nepatiku pret uguņošanu un salūtu, jo tie viņam atgādināja bērnībā piedzīvoto Kēnigsbergas bombardēšanu Otrajā pasaules karā.