Tikko atcerējos, ka vakarnakt man bija baigais sapnis, kas vienlaikus viss likās kā
déjà vu. Atkal bija iespaids, ka tā ir daļa no grandiozas filmas, lai gan viss notika "pa īstam". Filma bija par nāvei nolemtiem cilvēkiem, kas vesels bars, es tai skaitā, bija (ieslodzīti?) kādā pilī vai cietoksnī kalna galā. Neatceros iemeslus, bet vienubrīd sākās baigā organizēšanās ar domu, ka tā pils ir jānodedzina, lai mēs varētu izglābties. Iekšējā pagalmā no augšas tika pamazām un pa kluso mesti lielāki un mazāki akmeņi (tie taču nedeg, bet varbūt tur bija kāda cita doma), un tad sākās arī dedzināšana, skraidot pa galerijām ap to iekšējo pagalmu un slēpjoties aiz liesmām. Tad vienā brīdī, kad vēl aizvien likās, ka daļa no tā bara (menedžmenta cilvēki, he) nesapratīs bēgšanas iemeslus un lielākajai daļai būs jābēg, atkratoties no tiem nesaprašām, es izdomāju, ka ir nepieciešams veikt Telefona Zvanu. Apmēram tādu kā, piemēram, filmā "United 93" veica liela daļa pasažieru, zvanot saviem ģimenes locekļiem, kad bija skaidrs lidojuma gala iznākums, un apmēram tādu, kāds dzirdams Faithless
dziesmas par bumbām sākumā. Neteikšu, kam es zvanīju. :) Es gan arī neatceros, vai man izdevās sazvanīt.