Un šovakar mēs darīs ko? <= ar stiepjošu un augšupejošu intonāciju lasīt.
Ietusēšana jau bija tā kā vakar, šodien vajadzētu kaut ko citu. Vakar vai aizvakar man bija lielisks plāns kā nedarīt neko - nerakstīt, nelasīt, neskatīties, nedzert, neinstalēt, nesūtīt īsziņas un tā. Šovakar varētu nedarīt kaut ko citu. Varētu neklausīties mūziku, neiet tuvumā televizoram, neēst.

Tikko man bija iekšējs apmulsums - sāku rakstīt ierakstu weba teksta bīdīšanas logā, pa vidu kaut kur pārslēdzos (nu nespēju es noturēt uzmanību vienam darbam ilgāku laiku), un tad domāju, ka jāturpina ieraksts (līdz šim brīdim ir gājis tīri raiti), atveru Semagic, sāku rakstīt un nesaprotu, kur ir palicis viss iepriekš rakstītais. Tad iekšēji norisinājās process, ko daži cilvēki mēdz vizualizēt, uzsitot ar plaukstu sev pa pieri - atcerējos, ka ieraksta sākums ir weba teksta bīdīšanas logā. Tagad jāizkopē ārā tas nepabeigtais teikums no Semagic un jāpadomā, kā to integrēt šajā logā. Uzmetot tagad acis tam nepabeigtajam teikumam, es pat nesaprotu, ko es ar to gribēju teikt. Kur nu vēl domāt par integrāciju. Atcerējos gan. Lūk:

Atceros, ka vakar, vēl pēc neapšaubāmi kvalitatīvajiem ierakstiem, kas tapa alkohola iespaidā, man Skaipā uzradās mans attālais radagabals, kas tagad studējot kaut kur tālajos austrumos (to raksta ar lielajiem burtiem vai kā?). Es neko nesapratu, kāpēc viņš ap to diennakts laiku jau bija sadzēries alu, bet es lieliski sapratu, ka es pats nekādu kvalitatīvo klasi angļu valodas paraugstundā nedemonstrēju. Nemitīgas drukas kļūdas, kuras daļu es pamanījos izķert, bet daļa aizceļoja uz austrumiem. Vienvārdsakot, atcerējāmies senos laikus, kad mēs kodām mežonīgajos rietumos, un tapa plāns mežonīgi tusēt, kad viņš ieradīsies savu senču dzimtenē. It's gonna be totally cool, man!

Ja reiz es atkal esmu ieskrējies, pastāstīšu, lūk, ko - šodien ar draugu un drauga mazo puišeli steberējām gar lepniem bentlijiem, jagulāriem, golfiņiem - bijām uz autoizstādi. Bet tas, kā mēs tur nonācām, arī ir sava bohēmistiskā stāsta vērts. (Bohēma patiesībā ir skaists vārds, lai aizmālētu sev acis un nesauktu to par plostošanu.) Tātad es šorīt kaut kā pamanījos nesazvanīties ar draugu un neko nesarunāt par mana telefona savākšanas loģistiskajām īpatnībām. Viņš man zvanīja, kad biju dušā, es viņam vēlāk zvanīju, kad viņš bija pamanījies norakt savu telefonu savā milzu mājā. Nu neko, labi pabrokastojis, ripināju uz viņa mājām. (Offtopik, es izdomāju, ko es darīšu - izrevidēšu savu mūzikas kolekciju, tur ir saviesusies pārāk daudz tāda mūzika, ko es parasti neklausos un skipoju pie katras izdevības. Offtopik beigas.) Tusējam mēs tur viņa pagalmā, viņa mājinieki pa brīdim pa kārtai parādās un izsaka man atzinīgus vārdus par prašanos īstajā laikā doties mājup - man pašam gan liekas, ka es to mājupdošanos izveicu tīri spontāni un nejauši. Izrādās, otrs lielais tusētājs, kas nebija mājinieka lomā, bet gan uzturējās viesa statusā, neesot tik ātri devies prom, bet gan divatā esot aizgājuši uz mūsu kopīgo pagātnes atmiņu pieminekli - vietējo skolu un lēnām izsūkuši pa aliņam. (Ehm, ko es ar to visu gribēju teikt? Ā, pārlasīšana palīdz.) Nu tātad mēs tur pagalmā tusējam, ik pa brīdim mēģinot sazvanīt to trešo biedru, kurš kaut kur pazudis. Tad mēs draudzīgi gājām tikt uzcienāti ar tēju, pat ar divām katrs, un tapa plāns doties ieņemt trešā biedra dzīvokli ar spēku un ar aliņu un ar minerāli. Plāns neapšaubāmi grandiozs, prasa sagatavošanos. Vispirms mēs pusstundu stīvējāmies ar mazo puišeli, kurš nepakam nebija gatavs sēsties manā auto, pat tad ne, ja tur viņa krēsls iemontēts un viņa Vauva piesprādzēts. Nācās pārsēsties lepnā mersī. Pie trešā drauga mājas sanāca tā, ka netikām iekšā, pat ne bruņojušies ar alus pudeli ne. Sociālā inženierija palīdzēja mums no kāda kaimiņa izspiest pareizo durvju kodu, bet tad pie durvīm izrādījās, ka trešais tēvadēls nemaz nav mājās. Nācās mums palikt esošajā sastāvā un doties uz autoizstādi trijatā. Pa ceļam secinājām, ka atkal nekas nesanāks no plāna iet parakstīties par likumu grozījumiem, referendumu un Saeimas atlaišanu - nevienam atkal nebija pases līdzi, bet mazākajam pat nebija tiesību vēlēt, pat ne parakstīties. Un tad mēs nonācām Lielajā Izstādē, kur tādi noskranduši bohēmisti laipni taujājām pēc cenu lapām.

Varbūt šodienai pietiks? Tāpat atkal būs tā, ka es tikai sev to rakstu. :P

Jāskatās būs tomēr kāda filma. Vai varbūt arī nē.

Upd.: Izrādījās, ka tā mūzika, ko es tagad biju nolēmis aizslaucīšanai vēstures mēslainē, skan tīri labi, ja to klausās visu albumu kopā. Ko lai tagad dara? Jāņem cits albums, ja reiz es esmu gatavs dzēšanas procedūras iedarbināšanai.