Patestēju pārvietošanos pa Rīgu no dažādiem punktiem A uz dažādiem punktiem B ar dažādiem transporta līdzekļiem. Lai gan eksperiments nebija īsti zinātnisks, tomēr secinājumi man ir. Tā sacīt, не читал, но мнение имею.

Ja no punkta A uz punktu B jātiek ar vienu sabiedriskā transporta vienību, tad ceļā jāpavada apmēram 2x vairāk laika nekā ar auto (parkošanās meklēšana neskaitās, tas eksperimenta poligonā nebija paredzēts un nebija nepieciešams). Ja starp A un B ir divas sabiedriskā transporta vienības, tad tas prasa 3x vairāk laika nekā ar auto.

Nervu bojāšanās ar gaidīšanu, tapšana apšlakstītam no beidzot piebraukušā autobusa, spaidīšanās un sociālais spiediens = šausmas. Kur ir tā sabiedriskā transporta pievilcība, par ko varētu maksāt 0,40 Ls par braucienu?

Un es vēl nemaz nepastāstīju par stresu, ko rada brauciens mikriņā. Situācija: gribu nokļūt centrā no mikrorajona, gaidu pieturā pirmo transportlīdzekli, kas nāks (un ar to tad arī braukšu). Pirmais ierodas mikriņš, kuram priekšējā stiklā kā viens no galamērķiem ir minēts Stacijas laukums. Iekāpju. Samaksāju. Braucu. Vēroju pa brīdim ceļu. Maršruts ir vienkārši unikāls - gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Ikvienā krustojumā, kur es iedomājos, ka zinu, kur mikriņš tālāk brauks, tas brauca tieši tur, kur es to vismazāk gaidīju. (Ilustrācijai var noderēt cita situācija, kad tu esi vienā centra "stūrī" un ar kājām ej pa diagonāli cauri visam centram. Un tā kā tev ir pilnīgi vienalga, tu brīvā randomā katrā krustojumā ej tur, kur ir zaļā gaisma luksoforā. Ja sarkanā, tu negaidi, bet ej vienu kvartālu, piemēram, pa labi, jo viss centrs tev ir jāšķērso zigzagā. Ilustrācija sanāca diezgan izplūdusi, bet tas nekas.) Tā nu tas mikriņš brauca, pilnīgi kreisi. Kad jau biju samierinājies ar šādu maršruta izvēlēšanās metodi (un pabrīnījies par pasažieriem, kuri kāpj iekšā un arī varbūt nenojauš, kur nonāks), šoferis apstājās pie aizvērtas dzelzceļa pārbrauktuves un sazvanījās ar acīmredzot-pārinieku. Mans mēmais šoks lēnām pieauga nemazinājās, kad šoferis otram ieteica šo pārbauktuvi apbraukt pa citurieni (tiltu), jo, redz', pārbauktuve esot aiztaisīta, noteikti sabojājusies, jo nekāda vilciena neesot (tas nekas, ka šlagbaums nolaists tikai pirms īsa mirkļa), un tad viņš atsauc savu ieteikumu, jo braucot viens maziņais - "Nē, es teicu viens maziņais! Maziņa... lokomotīvīte!" (Tas patiesībā ir kaut kāds vārdā nenosaucams objekts uz sliedēm, turklāt kustas, bet lai jau būtu "lokomotīvīte".) Bet tad man atkal mazliet jāpašokējas, jo šoferis stāsta, ka šoreiz braukšot pa "jūrmaleni". (Sasodīts, man uz centru vajag - kā viņš tai maršrutā gatavojas vēl arī "jūrmaleni" iedabūt?!) Tomēr, lai kā tur arī nebūtu, galā nonācu diezgan okejā laikā un tālākbraukšanas pieturā, kur biju pāris minūtes gaidījis nākamo transportlīdzekli, no sākotnējā mikriņā-iekāpšanas-punkta atbrauca sabiedriskais autobuss parastais, no kura izkāpa kāda pasažiere, kuru nez kāpēc tai sākotnējā pieturā biju iegaumējis vizuāli. Tātad mikriņš tomēr bija ātrāks.

Un vēl. Kad kādā pieturā biju izgaidījies kārtējo autobusu, sāku prātot, kā būtu, ja Rīgā būtu tikai viena gara, gara iela un visa Rīga būtu uzbūvēta tikai gar to. Tad sabiedriskais transports būtu ļoti viendabīgs, nebūtu nepieciešami numuri, nebūtu nepieciešams izvēlēties, ar ko braukt (ja neskaita virzienu). Vienīgā nelaime - tas diez vai samazinātu laiku, kas būtu jāpavada ceļā.

Bet tagad es sēdīšos savā auto un došos uz peldbaseinu. Ar sabiedrisko es uz to sasodīto Ķīpsalu nemūžam nepaspētu līdz baseina slēgšanai (un ūdens izlaišanai), tur varētu būt nepieciešamas pat 2 pārsēšanās vienā virzienā, ja negribas iet kājām milzīgus gabalus.