Labdien, mani sauc pzrk un es esmu dziļos laukos, kādā mazā miestiņā meža vidū, kur cilvēku viesmīlība ir vienkārši aizkustinoša. Tādam pilsētniekam kā man šādas zvaigžņotas debesis liekas kā... mmm, romanķika. Pat ne romanķika, bet tad, kad iebaudīts mājas vīns, tad ir tik labi (tāpēc arī neceriet šeit un turpmāk izlasīt kādu baigo domu). Nē, bet nopietni - tas klusums un patiesā tumsa atsauc atmiņā alu laikmetu, absolūti pozitīvā nozīmē. Negribas to nekādi sabojāt, pārtraukt šo mirkli, pat ne ar mašīnas signalizācijas atslēgšanu.